vienmēr atcerēšos, kā mēs iemiegam kaut kādā polijā un pamostamies jau šeit, es tāda biš houmsik skatos apkārt: oi, kāds viss gluds un līdzens!
dārgais (miegaini): jā. kā kapi.

tā nu no mūžīgseniem laikiem, kā paskatos apkārt vairs uz zemgali, tā pie sevis dzirdu klusu balsi: kapi, kapi, kapi.

Kad runāju ar austrieti, kas jaunību nodzīvojis ielejā, viņš teica, ka prātā var sajukt no tā, ka acij nav kur aizklejot, visu laiku atduras pret kalnu.

(Reply to this) (Thread)

Savukart Vacijas dienvidos un Sveice mana dvesele liksmo, kad pamales uz augsu ka bloda. Patik man robezas un ieramejumi

(Reply to this) (Parent)

jā, man Zemgale liekas šausmīgi garlaicīga. man patīk, ka ceļš vijas un lokās un iet pāri pakalniņiem un aiz katra līkuma atklājas jauns skats un cita ainava un, ka ir tādi tāli skati ar liektām un lauztām līnijām vairākās kārtās.

meža ļaudis lauciniekus nesaprot

plakanums, lauki, bezgalīgas trajektorijas un stepes, un jūra-piekraste.