Tēvs, protams, mirt nevēlas, kā arī no vispārējā stāvoļa spriežot, dzīves kvalitāte viņam ir gana laba (mazbērni, hobiji, vēl dzīvi esošie draugi, ceļojumi u.tml.), lai nevajadzētu apspriest pašlikvidēšanos. Bet bez aktīvas rīcības nāve būs drīzāka un pamatigu diskomfortu radošāka.

Ja eitanāzija būtu legāla, diskusija būtu pavisam cita, bet situācijā, kur cilvēks vēlas izmēģināt iespējas un medicīna tās formāli arī piedāvā, es neredzu iemeslu, kāpēc ārstiem būtu jāvelk arā savs utilitāristu kalkulators un jārēķina, ka, lūk, jums mēs dosim ķīmiju un izredzes ir 50/50, bet ja mēs jums nedotu, tad ķīmiju varētu iedot kādam - iespējams jaunākam - cilvēkam, kura izredzes ir 60/40.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, nē, tu drusku pārprati. Un es arī - nesapratu, cik vēl stiprs ir tavs tēvs šobrīd un kādas būtu viņa izredzes - kvalitatīva dzīves ilguma pagarinājums - pēc ķīmijas vai operācijas. Man vienkārši reizēm liekas (bet nu tāda "likšanās" pati par sevi ir stulba, kamēr neesi ko līdzīgu piedzīvojis), ka zināmos gados ar zināmu diagnozi es izvēlētos "nesamocīties" ar operācijām un ķīmijām. Bet pareizi tu saki - bez aktīvas rīcības arī pati nāve var būt stipri vien nelāgāka, par to es nebiju iedomājusies.
Nu, labāk jau dievs nedod ko tādu piedzīvot

(Reply to this) (Parent)