|
May. 6th, 2014|11:31 am |
Tēvs, protams, mirt nevēlas, kā arī no vispārējā stāvoļa spriežot, dzīves kvalitāte viņam ir gana laba (mazbērni, hobiji, vēl dzīvi esošie draugi, ceļojumi u.tml.), lai nevajadzētu apspriest pašlikvidēšanos. Bet bez aktīvas rīcības nāve būs drīzāka un pamatigu diskomfortu radošāka.
Ja eitanāzija būtu legāla, diskusija būtu pavisam cita, bet situācijā, kur cilvēks vēlas izmēģināt iespējas un medicīna tās formāli arī piedāvā, es neredzu iemeslu, kāpēc ārstiem būtu jāvelk arā savs utilitāristu kalkulators un jārēķina, ka, lūk, jums mēs dosim ķīmiju un izredzes ir 50/50, bet ja mēs jums nedotu, tad ķīmiju varētu iedot kādam - iespējams jaunākam - cilvēkam, kura izredzes ir 60/40. |
|