ap šo laiku, kad visi tie mutuļi ir norimuši, varu klusiņām atzīt, ka mana pirmā reakcija, stumjoties ar E ratiem gar operu (pirms sūdi trapīja ventilatorā), bija wooooow, puika ne vairs zīdaiņa vecumā (nu, ar jau nobriedušāku ķermeni, nekā bebis) un totāli pliks! parunājām mājās ar cienīto par hebe- un efebofilijas nozīmi mūsdienu kultūrā un tā. bet, lai ierosinātu lietu un vēl par tādu punktu, tur gan nezinu, kam būtu galvā jāsaspiežas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu bāc, es esmu pārsteigta - tur jau pat krāniņš nebija redzams

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pieņemsim, ka es vnk biju tikko kļuvusi māmiņa ar attiecīgajam brīdim raksturīgo sakāpinātību pret visu, kas saistās ar bērnu. Bet man šķiet, ka vērtīgākais bija mājās padomāt un parunāt ar citiem par ķermeni kultūrā un ar tā reprezentāciju saistītiem jautājumiem. Nu, ka šis plakāts motivēja atvērt tēmas, kas citādāk funkcionē kaut kādā "pašsaprotamības" līmenī, lai gan nebūt ne tuvu nav nekas statisks un pašsaprotams. un, tā kā šī pieredze bija gana dziļa, lai cik tas banāli neizklausītos, tad bija ļoti skumji un gandrīz vai dusmas aizdodoši redzēt, kā tas pēc kāda laika parādījās un kādā vērstībā attīstījās medijos/publiskajā domu telpā.

(Reply to this) (Parent)