|
[Jan. 12th, 2012|11:02 pm] |
|
|
|
Comments: |
Ai mīn, dzīve, protams, nav rozā poniji, bet to, manuprāt, cilvēks ir spiests iemācīties anyway. Un ģimenei jau nu vajadzētu būt tai sadaļai uz kuru tomēr var paļauties un kurā justies droši.
arī tur, ārā to sabiedrību taču veido 'ģimenes'.. kamdēļ pret savu ģimeni jāizturās labi, bet 'tur, ārā' drīkst būt riebeklis un kādam ar to kko iemācīt, tip, ka dzīve nav rožu dārzs?
tagad esmu konfuzēts un kā parasti šādos gadījumos cenšos nonākt pie kaut kāda uzskaitījuma.
pirmkārt, nesaprotu, kas drīkst kur būt riebeklis un kāpēc tādiem jābūt.
otrkārt, apstāklis, ka "tur ārā" riebekļi ir, manuprāt, drīzāk nelāga fiška nekā speciāli kultivējama vai šausmīgi izplatīta parādība. bet ja nu reiz tādi ir, tad vismaz tur, kur ir iespēja, droši vien ir vērts parādīt, ka var dzīvot arī savādāk, nevis kā riebekļi. jo ko gan citu ir vērts apliecināt bērnam?
treškārt, var gadīties, ka tas viss ir tufta, ja runa ir par veselīgas disciplīnas ieviešanu dzīvē, kas ir sasodīti noderīga lieta. autoritārisms gan man šķiet visai švaks veids, kā to darīt, bet nu pats jau es nevaru tā īsti par to spriest un gadījums no gadījuma atšķirās. | |