|
Jan. 12th, 2012|11:02 pm |
atzīmējam blociņā: ~4.5 gadi ir laiks, kad vīrieškārtas bērns sāk baidīties, kautrēties, nepaļauties, izvairīties etc. no citiem vīrieškārtas ģimenes locekļiem, īpaši vecākās paaudzes, sakarā ar to, kā dažādie aģenti izvēlas vadīt un risināt konfliktsituācijas. Pagaidām vēl var redzēt, kā bērns līdz galam tomēr nenotic cietsirdībai un pa savam mēģina atrast atpakaļceļu uz komunikāciju (kas gan parasti tiek nesaprasta vai principā nepieņemta). Nu, žēl kaut kā. No malas droši vien vajadzētu kādu trešo - konflikta mediatoru, kas paaudzinātu abas puses, jo ģimenes vecajiem vīriešiem ir kategoriska prasība pēc neapstrīdamas autoritātes, taču pagaidām izskatās, ka nekas cits neatliks, kā būt aculieciniekam bērna 'pieaugšanas' procesam, lai cik sāpīgi tas arī neizskatītos.
upd. vai tas mani padara par māmiņu no tās sērijas, kura redz, ka bērnam dara pāri, bet neko neiesāk? Fiziska sišana, protams, ir ļoti uzskatāms un parocīgs robežpunkts, kur skaidrs, kā rīkoties, bet vardarbība var būt arī ne fiziska. Vai arī es esmu pārjūtīga un pārspīlēju un dzīve nav rōzā poniji un varavīksnes un ar to laicīgi jau jāmācās sadzīvot? |
|