Maza biju, neredzēju :))
Ja nemaldos, visas mammas draudzenes veļu mazgāja tāpat kā mēs, bet dažādos Rīgas rajonos, neviens nekur nenēsājās apkārt ar veļas maisiem, no tā secinu ka tādu veļas māju Rīgā bija daudz. Veļas katlu vārīšana līdz šim man šķita 50. gadu "strašilki našego gorodka".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Sadzīves pakalpojumu biroji, kur pieņēma veļu rūpnieciskai mazgāšanai, bija. Tur vēl speciālus tādus numuriņus vajadzēja šūt pie veļas, lai šo pēc tam identificēt varētu. Pašapkalpošanās veļas mazgātuvi pats gan esmu redzējis tikai Imantā un, pavei, pzrk saka, ka Ķengragā vēl viena tāda esot bijusi. Teikā tādas nebija pilnīgi droši, Purvciemā arī ne, Mežciemā un Juglā, visdrīzākais, ka arī ne, būtu dīvaini, ja ko tādu būtu palaidis garām, kā rezultātā nedaudz tomēr apšaubu šo iestāžu plašo izplatību:))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu es nez, bet pret veļas nodošanu mammai un viņas draudzenēm (superapzinīgas housewives, kādu vairs mūsdienās nav) bija baigie aizspriedumi, to es perfekti atceros. Tur tak varēja sacūkot pa blatu sadabūtos importa komplektus :))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mūsu ģimenei pret veļas nodošanu ķīmenī vienīgās pretenzijas bija, ka tādas importīgākas mantas mēdza "pazust", kad mučai kkāds mētelis un no čehijas vestās kleitas vairs neizsniedza, kad tā ar savu talōniņu ķīmenē pie letes stāvēja, tad uz turieni nesa tikai gultasveļu, ko tur balināja un stērķelēja nežēlīgi :D

(Reply to this) (Parent)

Pašapkalpošanās mazgātuve bija Juglā, šķiet, braucām ar 6. līdz Meža skolai vai Tirzas ielai, un tad tur pie dzelzceļa iekšā bija. Tur man baigi patika, it īpaši skatīties, kā no veļasmašīnām sūknējas ārā un pa padziļinājumiem grīdā aiztek ziepjainais ūdens, un gludināšanas rullis! Tagad, palasot kā pieaugušas sievietes tur ierauj pa laikam rokas, mati ceļas stāvus, iedomājoties, ka to mēs mierīgā neziņā darījām kā mazi sīči (kopā ar vecmāmiņu, bet nu..)

(Reply to this) (Parent)