Savulaik, pētot ģimenes papīrus, atradu pabalējušu no skolas burtnīcas izplēstu lapu, kur ar pildspalvu (nevis kaut kādu tur lodīšu rakstāmo) bija rūpīgi lieliem burtiem uzrakstīts baiss zvērests, tipa, "mēs, Ilze, Aija, Dzintra, Baiba, svinīgi solāmies, ka nekad nebūsim tik garlaicīgas, kā pieaugušie, kas vienmēr tikai sēž, runā un dzer kafiju, bet mēs kad satiksimies, lai cik vecas nebūtu, vienmēr spēlēsim paslēpes! Jo paslēpes ir pati aizraujošākā spēle pēc sunīšiem! Un ja tā nebūs, lai pērkons mūs sasper un lai mēs sliekas ēdam (sekoja garš šausmu uzskaitījums)! 1957. gada vasarā" - Zeme neatvērās, pērkons nesaspēra - sēž radu saietos jau sirmās kundzes, malko kafiju ar konjaciņu, pļerkst un nemaz neskrien spēlēt paslēpes. :))

Stāsta morāle: savs laiks paslēpēm, savs sēdēt, ēst un vāvuļot - tā nu māte daba iekārtojusi. ;)

(Reply to this) (Thread)

atgādināji kundzēm par viņu seno zvērestu? :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Atgādināju pagājušo vasaru radu saietā. Šīs tikai labsirdīgi nosmēja, vērojot, kā mazbērnu banda spiedzot viens otru ķersta starp upeņu krūmiem dārzā. :)

(Reply to this) (Parent)