|
[Sep. 8th, 2010|01:04 am] |
noķēru sev uz kājas blusu un, tā kā pustumsā un esot ar īsi apgrieztiem nagiem, būtu diezgan grūti to nogalēt, gāju vien slīcināt to uz tualeti. ielēju glāzē ūdeni un ielaidu to pašā dziļumā (no bērnības atmnos, ka tās, nolaistas vnk notekcaurulē, mēdz izpeldēt un lekt laukā). nez kāpēc vēroju, kā tā straujistrauji tirināja kājiņas kā lekdama, nu, tik izmisīgi, ka nolēmu, ja tā uzpeldēs augšā un grasīsies tikt laukā, tad izsmelšu un palaidīšu brīvībā. uzpeldēja. tricinoties izmisīgāk, bet jau retāk. mēģināju izsmelt, bet tas vieglais ķermenītis kaut kā ļoti viegli virpuļoja prom no maniem pirkstiem. konvulsijas. vēl joprojām neizdevās noķert. un tad izlēju ar visu ūdeni kanalizācijas trubā, lai vismaz neredzētu. noslīkšana, šķiet, varētu būt vispretīgākā nāve, līdzās ar sadegšanu.. |
|
|
Comments: |
| From: | the_a |
Date: | September 8th, 2010 - 09:15 am |
---|
| | labs rīts! | (Link) |
|
nejauši izlasīju, cik iedvesmojošs sākums dienai
starpcitu, baltijas dokumentālo filmu forums ksunī nu jau iet vaļā uz pilnu klapi.
Cik dzirdēts no cilvēkiem, kas bērnībā ir slīkuši - neesot nemaz tik traki, vienā brīdī paliekot tā viegli un labi un nemaz negriboties, lai kāds glābj. Katrā ziņā, ja būtu jāizvēlas starp diviem minētajiem variantiem, es viennozīmīgi izvēlētos ūdeni.
Es jau teiktu, ka abas lietas ir diezgan izplatītas spīdzināšanā.
Nu paga, ir atšķirība, vai visu laiku lej ūdeni mutē, bet nomirt neļauj, vai arī slīkstot vienā brīdī cilvēks paceļ ķepiņas un, viss, laižas uz leju.
| From: | marija |
Date: | September 8th, 2010 - 01:00 pm |
---|
| | | (Link) |
|
man domāt, tā panika, kas slīkstot iestājas ir tāda, kur sāpes un viss pārējais pazūd. cik atceros. bet par sadegšanu: tā tapati nosmakšana vien esto. tik ķermenis pēc nāves sadeg. | |