|
[Aug. 4th, 2019|09:48 am] |
|
|
|
Comments: |
Ja godīgi, es pat nesaprotu uz kuru pusi man tagad lēkt, kad kāds ļoti steidzīgais velosipēdists sadzindzinās cieši pie muguras. Reiz šādi gadījās uz tilta, kur vienīgā brīvā vieta bija pāri margām... pāri nelēcu un tiku "sabraukta". Pēcgarša vēl joprojām šķērna.
precīzi. tieši gribēju izpausties arī no savas puses, tad darīšu to te, nevis jaunā rindā. respektīvi - uz vanšu tilta kaut kā gadījās, ka vai nu pa pretējo joslu kaut kas pārvietojās vai kas, bet arī - dura aiz muguras dzindzina. es paskatījos, kas tur par stulbeni, un ignorēju. bremzes ir, liec lietā. pajautāj vēl -kas? man tagad upē jālec lai tu varētu tikt tālāk?
un kārtējo reizi atkārtošos - ne jau plastmasas maisiņi mūs nogalinās, bet gan empātijas trūkums organismā.
empātijas trūkums organismā būtu tas moments, kad tu neparko nepalaidīsi nevienu garām?
Tu nesaprati situāciju. Vienīgais veids, kā man palaist garām, bija pašam lēkt upē.
uz vanšu tilta nesaprotami, jā. varbūt izstāstīsi visu razkladu?
tas bija pietiekami sen, ka neatceros detaļas. tik vien kā fakts, ka man nav kur sprukt un aiz muguras vēl dzindzina lai palaiž dāmīti garām. 15 sekundes nevarēja pagaidīt, lai balagāns pazūd. un tas mani, protamska, sadusmoja.
rasbainiek, atpisies. lūdzu. kuru burtu tu nesaproti no teksta "detaļas neatceros"?
man nav skaidrs, kā uz vanšu tilta viens gājējs un viens velobraucējs var nesadalīt telpu, tāpēc jautāju. tad tu sāc pieminēt balagānu – varbūt braucēja zvanīja balagānam, nevis tev? un tu (acīmredzot) gadiem ilgi par to rūgsti. | |