dinamika starp publisko un privāto. |
[Jul. 16th, 2016|11:12 am] |
|
|
|
Comments: |
| From: | blond |
Date: | July 16th, 2016 - 12:11 pm |
---|
| | | (Link) |
|
aha, aha
From: | unpy |
Date: | July 16th, 2016 - 01:06 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Banāli, bet tēze par to, ka nav jēgas satraukties par to, ko nekādi nevari ietekmēt, arvien ir riktīgi aktuāla.
| From: | blond |
Date: | July 16th, 2016 - 01:12 pm |
---|
| | | (Link) |
|
vienmēr kaut ko var izdarīt mazāk vai vairāk saprātīgi, arī vissūdīgākajos apstākļos
From: | unpy |
Date: | July 16th, 2016 - 01:13 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Jā, bet ne pirms sūdīgajiem apstākļiem.
Kad mans vectēvs 1917. gadā, padzirdējis, ka cars gāzts, iepirka un noslēpa 40 maisus ar kaltētiem zirņiem un vēl rudzus, viņš pēcāk bija makten apmierināts par uzkrāto rubļu izlietojumu. Bet krāt gan nav jēgas – ka nesanāk kā vienai mūsu attālai radiniecei, kas 1915. gadā pārdeva savu pusmuižiņu par 3 miljoniem rubļu, aber 1919. gadā par šo naudu Petrogradā Ziemassvētku svinībām nopirka 3 kukuļus baltmaizes.
From: | unpy |
Date: | July 16th, 2016 - 03:37 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Par to jau stāsts, ka nez vai būtu prāta darbs vectēvam tos zirņus iepirkt 1916. gadā tālab, ka Juaņs Šiais atteicies no Ķīnas imperatora titula. Un tas nebūtu bijis prāta darbs pat par spīti tam, ka tāpat 1918. gadā šim šie zirņi būtu tāpat lieti noderējuši, jo viņi īsti tomēr nenoderētu tieši tālab, ka Ķīnā bija pamatīgas jukas. | |