Allaž dzīvē esmu ticējusi liktenim,nē,ne jau tāpēc,lai kaut ko pati nedarītu vai lai būtu kaut kāda atruna,kāpēc ir tā un ne citādāk,bet gan tāpēc,ka vienmēr esmu ticejusi,ka nevajag uzprasīties.

un šoreiz ir pienākusi tāda reize,kas pieskaitāma pie uzprasīšanās uz kaut ko.Tas ir - jā,tieši tā -uzprasīšanās,jo,pieņemot lēmumu par labu pašreiz esošai iespējai,uzprasīšos.