Laikam visspēcīgākā lieta,ka vieno mani ar vīrieti ir fakts, ka mūsu raksturi ir vienlīdz smagi.Un,ja vien viņš zinātu,cik īstenībā daudz man nozīmē viņš - ne uz mata labāks,ne sliktāks,tāds,kāds ir,jo pretējā gadījumā man viņš nebūtu interesants un no manas puses nebūtu ne mazākās intereses,kā arī viņš nemaz netiku ar mani galā.Mēs spēlējamies,mums patika un patīk spēlēties,bet,ja toreiz tas likās kaķa un peles spēlītes,tad nu tagad..
nu tagad ir tieši tā,kā tam nevajadzētu būt,lai man nav jāilgojas un nav jālauž sevi un prātu.


Nu nav viņš man vajadzīgs nav (un šo rindiņu uzrakstīju tikai tāpēc,lai kārtējo reizi sev to ieskaidrotu un pieņemtu,bet,liekas,velti)

P.S. iekrita sirdī - my words seem to sound late