Biju uz Annu Kareņinu šodien.




Filma pasniegta skaisti - pats filmas pasniegšanas veids ir skaists, pat pasakains - tiešā nozīmē.



Taču galvenie tēli radīja samulsumu - Anna, lai gan tēlā parādīts dramatiskums, būtībā tika attēlota
kā virspusēja un savtīga sieviete; Vronsky kā narciss, kurš nav izaudzis no sava puiciskuma;
vienīgais tēls, kurā saskatāms  dziļums un attīstība, kā arī parādīta rakstura sarežģītība, bija
Kareņins.



Protams, uzskatāmi parādīts arī spilgts kontrasts starp Annas un citu galveno varoņu attiecībām,
kas filmai piešķīra dinamiskumu, taču par grāmatas atainojumu šajā filmā neesmu sajūsmā, jo
biju gaidījusi un vēlējos iemīlēties Annas tēlā, redzēt jūtas, pārdzīvojumus un viņas domu gājienu,
tā vietā filmas laikā redzēju tā visa attālu atspulgu.



Bet filma (atkārtošos) skaista.