Būtībā man ir bail no suņiem, tāpēc vienmēr sastingstu uz kādu sekundes simtdaļu,kad redzu kādu potenciālo "draudu". It kā jau suņi jūt cilvēka bailes,tāpēc vienmēr mēģinu sevi ātri nomierināt. Bet,cik liels bija mans pārsteigums,

kad vakar, ejot pa ielu un kaut ko aizrautīgi stāstot, nemaz neievēroju milzīgo (I mean-MILZīGO) suni ar saimnieku, kurš manu stāstu pārtauca, jo izdomāja padejot ar mani "tango". Pēkšņi suņa ķepas bija uz maniem pleciem, tas skaļi sāka rūkt un uzstājīgi vēlējās iekost. Ja godīgi - nemaz neievēroju uzpurni, bez kura man plāni klātos. Saimnieks atrāva suni no manis pēc kādas minūtes, jo, ja godīgi,tad suns bija spēcīgāks par saimnieku. Tā nu es pēc šīs "dejas" vēl ilgi stāvēju - kā ar aukstu ūdeni aplieta, labi,ka nebiju viena.
Stāstam nav ne mazākās morāles - pēc tam pārvērtām šo atgadījumu par lielu joku,bet tajā brīdī,liekas, redzēju savu dzīvi pazibam gar acīm.