Noklausījos šodien divu jauniešu sarunā, kaut gan - grūti neklusīties, ja ne tik jaunie jaunieši runā dārdoši skaļās balsīs pa visu sabiedrisko transportu.
Saruna bija par literatūru, par dažādiem autoriem, dažām skolas laiku atmiņām par domrakstiem un grāmatu nelasīšanu, ko bija diezgan interesanti klausīties, taču,kad sākās spriedelēšana, ko es vēlētos nodēvēt par ezīti miglā meklēšanu, par dažādiem autoriem, tad nu gan nedaudz šķērmi palika. Piemēram, viens no pušiem (tā it kā pats būtu kāds izcils kritiķis vai rakstnieks) skaļi pavēstīja, ka Hemingvejs viņam nepatīkot, jo viņa grāmatās nav vēstījuma. No tā brīža jaukā tērzēšana par literatūru kļuva par lielu farsu. Tā, savu šīs dienas publiskā transporta sāpi esmu izsāpējusi.