Lai gan nepiekrītu apgalvojumam,ka esam atbildīgi par tiem,kurus esam pieradinājuši,vienmēr manī ir tāda vainas sajūta,ka sanācis greizāk,nekā sākotnēji bija domāts,

taču tad nāk tas brīdis,kad redzi,ka pieradinātais (agrāk vai vēlāk) dzīvo tālāk. Tas ir smagum-novelšanās no pleciem brīdis.

 Šis rīts ir burvībā tīts,jo caur sniega mākoņiem laužas ārā saules stari un pa mašīnām pakšķina kūstošie nedēļām ilgi snaudošie sniega blāķi,neiztrūkstoši čivina un pie logiem klauvē putniņi (kad biju maza,mamma iestāstīja,ka pavasaris iestājas tad,kad pie loga pieklauvē putniņš),tāpēc nojausma par pavasara iestāšanos ir tik reāla,cik tā vien var būt.