|
|||||||
Vasara un dūmi - kārtībiņa dabas vēstures muzejā 2019
Comments:Ar ētiku tur ir sakars tāds, ka jāskatās, kādos apstākļos tie orgāni savulaik iegūti. Un parasti tās vēsturiskās anatomijas kolekcijas neveidojās no labprātīgiem orgānu donoriem, bet gan no tādām cilvēku grupām, kurām neviens īpaši neprasīja, vai nav iebildumi, ka pēc nāves daļu tevis ietūcīs burkā.
Bet patiešām, šo ētikas problēmu var risināt krietni veiksmīgāk, parelēli izglītojot publiku, nevis tikai novācot no ekspozīcijas plauktiem un izliekoties, ka nekas tāds nekad nav bijis. ne tikai šjā kontekstā, es vabše nespēju aptvert,kas tiem cilvēkiem ir ar viņu beigtajiem orgāniem, kāda starpība,ko ar tiem dara, burkās, neburkās, beigts un āmen
Personīgi mani arī neuztrauc, ko ar manu beigto ķermenīti dara vai nedara pēc nāves. Bet nu, realitāte ir tāda, ka gana lielu sabiedrības daļu tas joprojām uztrauc. Ne par velti ir tādi likumi, kas paredz, piemēram, sodīšanu par mirstīgo atlieku apgānīšanu u.c. regulējumi izdarībām ar miruša cilvēka ķermeni. Tā kā zinātne pamatā ir valsts jeb sabiedrības finansēts pasākums, ar to ir jārēķinās.
Nu jā bet tie kurus tas uztrauc ir ar realitātei neatbilstošiem uzskatiem, nu tas ir tas pats kas taisīt reveransus jehovas lieciniekiem sakarā ar asinspārliešanu un tml, okej nav tik tieši bīstami bet tendence tā pati. In general: es domāju ka taisīt jebkādus reveransus jebkādām iracionālām iedomām ir lieki.
Hmm, nu man jau šķiet, ka veiksmīgāk būtu pamazām panākt iracionālu iedomu samazināšanos caur izglītību un publikai saprotamām debatēm par tēmu. Bet, kamēr tas nav panākts, atrast veiksmīgus risinājums, kā eksponēt/izmantot pētījumos ētiski problemātisku antropoloģisko materiālu. Pateikt "ejiet ka jūs, aprobežotie tumsoņas, mes i zinātnieki, mes darām ko gribam" nebūs tā veiksmīgākā pieeja, jo (skat. manu pēdējo teikumu iepriekšējā komentā).
Un jā pamazām likt uz debati visus šos ``apgānīšanas`` likumus, nu piemēram pārejam no ``pēc noklusēšanas nedrīkst izmantot`` uz ``pēc noklusēšanas drīkst izmantot``, personas suverenitāte joprojām ir ievērota, bet iracionālām idejām nav priekšrokas un tās nav pēc noklusējuma.
Es domāju, ka līdz tam vēl būs ilgs ceļš ejams. Tādēļ, kad tiek runāts, ko iesākt konkrēti tagad ar tādiem antropo materiāliem, kuri savulaik iegūti neētiskos veidos, kompromisa ceļš ir labākais (skat. zemāk piemēru par Austrāliju). Savukārt hedas ierakstā minētais gadījums noteikti nav kompromiss, bet vnk pakļaušanās.
Nu jā saprātīgu kompromisu vajadzētu, Austrālijas piemērs ir okej, topikā minētais piemērs nav okej, princips ir - nepakāst zināšanas.
Bet šībrīža ceļš ir nevis prom no iracionālām iedomām bet tieši kultivēt iracionālas, murgainas iedomas un par kuratoriem un attīstības virzienu noteicējiem iecelt ideologus.
|
|||||||