Skatījos BBC sižetu par Nigēriju. Mēnešiem neēduši cilvēki. Humānā palīdzība, kuras pietiek mazai daļiņai. Jauns pāris ar mazu bērniņu uz rokām, kuri 6 km ar kājām mērojuši, lai saņemtu kaut dzeramo ūdeni. Mirstoši cilvēki. Mazi bērni, kuru locekļi atgādina izkaltušus koku zariņus. Slimi un mirstoši bērni. Bērni, kuri vairs neēd, jo mutē kukaiņi ievazājuši infekcijas. Bērni ar jēlu ādu. Bērni, kuriem sāp. Raudošs vīrietis. Izmisums. Nolemtība. Izmisums un nolemtība 4-gadīgas meitenītes izteiksmīgajās acīs, kura pāris dienas ir ēdusi un nu var jau piecelties uz savām kājām. Mēms sauciens pēc cilvēciska atbalsta, to atbalsta, kuriem ir, ar ko dalīties.
Mans izmisums. Lūgšana. Dievs, par ko mēs te ikdienā karojam, kamēr pasaulē notiek tādas cilvēciskas traģēdijas!!! Kādai mugurā nav, ko vilkt, kādam kāds ne to pateica, ne tā izdarīja, ne tā krūzīti nolika, kādai sūdīga vīramāte, kādai pārāk daudz džeku, kādai neviena, kādam vajag, lai visa sabiedrība atzīst viņa tiesības dupsēt vīriešus, kāds pārāk maz pelna, kāds nospēlē tūkstošus spēļu zāles, kādam nepietiek naudas krutkai, kādai n-tie kurpju pāri un nezina, kuru šodien vilkt, kāda nezina, kādā krāsā aizkarus pirkt un kādam vajag jaunu mobilo..
F***, par ko mēs te vispār pārdzīvojam?!