| Un ko man tagad darīt? Nu, negribu es mainīt uzvārdu! Gribu atstāt savējo, kaut kā dubulto uzvārdu. Bet ne mainīt. Jo nejūtu to ģimeni kā savu. Un nedomāju, ka kādreiz vispār jutīšu. Un negribu sev svešu uzvārdu.
Tās ir manas iekšējās sajūtas. Nespēju tam pārkāpt..
Piekāpties un justies pati sev sveša? Man nedod izvēles iespējas, bet nostāda fakta priekšā - mainīsi un viss, bez variantiem. Bet es tā nevaru, negribu, nespēju..
Baigi grūti.. |
bet piekrītu, ka vīram un sievai tomēr jābūt vienotam uzvārdam, kaut tas būtu dubults, bet galvenais jau bērni - tiem gan jāliek tēva vārds. neko darīt, patriarhāts turpina valdīt..