Kā pazudis, apmaldījies kaķēns staigāju pa pelnu un
putekļu kalniem. Sāp katrs solis. Katra kustība atgādina. Būtu labāk iekrist
aizmirstībā, bet bail aizmirst. Bail tapt aizmirstai. Nevajadzīgai kā vecai
zeķei. Bail, ka mani nometīs. Pametīs. Tad varbūt nesāpēs, jo nebūs nekā.
Varbūt tikai bezjēdzība. Bet varbūt bezgalīgs tukšums, kas piepildīs mani līdz
pat matu galiņiem. Nezinu. Tikai domāju. Domāt nenozīmē zināt. Eju tik tālāk
pār vecām drazām un gaidu, kad atkal saule uzspīdēs. Varbūt nekad.
Esmu Liktens
rotaļlieta, tas mani mētā, kur un kā pagadās. Gadās visādi. Dažreiz uzlidoju
augstu, līdz pat zvaigznēm. Citreiz nevēlos acis aizvērt un ieraudzīt. Neko tad
negribas. Tādos brīžos aizturu elpu un gaidu, kad paies laiks. Bet tas tā
velkas – kā veca veča, kurai viss vienalga.
Man pagaidām nav vienalga. Tādēļ
joprojām pavērtām lūpām gaidu Tavu atnākšanu. Gaidu Tavu pieskārienu. Jo tas ir
tas, bez kā mana dzīve ir tikai eksistēšana. Eksistēt nenozīmē dzīvot. Bet man
vēl gribas dzīvot.