Kā pazudis, apmaldījies kaķēns staigāju pa pelnu un putekļu kalniem. Sāp katrs solis. Katra kustība atgādina. Būtu labāk iekrist aizmirstībā, bet bail aizmirst. Bail tapt aizmirstai. Nevajadzīgai kā vecai zeķei. Bail, ka mani nometīs. Pametīs. Tad varbūt nesāpēs, jo nebūs nekā. Varbūt tikai bezjēdzība. Bet varbūt bezgalīgs tukšums, kas piepildīs mani līdz pat matu galiņiem. Nezinu. Tikai domāju. Domāt nenozīmē zināt. Eju tik tālāk pār vecām drazām un gaidu, kad atkal saule uzspīdēs. Varbūt nekad.
Esmu Liktens rotaļlieta, tas mani mētā, kur un kā pagadās. Gadās visādi. Dažreiz uzlidoju augstu, līdz pat zvaigznēm. Citreiz nevēlos acis aizvērt un ieraudzīt. Neko tad negribas. Tādos brīžos aizturu elpu un gaidu, kad paies laiks. Bet tas tā velkas – kā veca veča, kurai viss vienalga.
Man pagaidām nav vienalga. Tādēļ joprojām pavērtām lūpām gaidu Tavu atnākšanu. Gaidu Tavu pieskārienu. Jo tas ir tas, bez kā mana dzīve ir tikai eksistēšana. Eksistēt nenozīmē dzīvot. Bet man vēl gribas dzīvot.