Redzēju savā baznīcā kāzas. Tik aizkustinoši mācītājs runāja, ka nespēju novaldīt asaras.. :) Viss tik skaisti, tik romantiski un mīļi..
Bija jāiet pie jamā aprunāties par izlasīto grāmatu. Konkrēts murgs - tā jau kristiešus neciešu, bet te vēl katoļu pārliecības, ka katru svētdienu jānāk uz sv.Misi un reizi mēnesī jāsūdz grēki, citādi gals būs klāt..:) Ko citu bij` darīt - visam piekritu un māju ar galvu, un savā prātā centos sacerēt līdzīgas standartfrāzes, lai apmierinātu priestera vēlmi mani padarīt par paklausīgu baznīcēnu.. ;)))
Bet tad jau sekoja visjautrākais - mūķenes apciemojums, kura priesteri nosauca par baigo prātvēderu, bet nepareizi aizpildītu iesniegumu par sviestu. A man galvā visādas neķītras domas panesās - nez ko šitie ļautiņi patiesībā domā un dara.. Nu, nevar būt, ka jamiem negribas kādreiz kārtīgu seksu un varbūt tās mūķenes tiešām savā starpā kādreiz?.. :))))))) un ar ādas pletnīti to priesteri.. ;))))))
Ak Dies`, labāk neturpināšu! ;)
Pēc visām šitām jautrībām izvēdināju galvu pastaigā pa Vecrīgu, pasēžot kafejnīcā uz kanāla pontona un pavisam nejauši nokļūstot vecajā labajā "Klondaikā" :P Toties man i nauda! :)

Kurpē smiltis. Un arī aiz nagiem vēl krikumi. Viņam šodien vārda diena. Aizbraucu apkopt.
Brīnumaini - pie kapa nolaidās putniņš, laikam sarkankrūtītis. Apstaigāja kapiņu, apgāja man riņķī, pavisam, pavisam tuvu un nemaz nebaidījās! Pastaigāja un pēc pāris minūtēm aizlidoja.
Vai tas bija sveiciens no tēta?
Man viņa mūžam pietrūks..
†

Un ko man tagad darīt? Nu, negribu es mainīt uzvārdu! Gribu atstāt savējo, kaut kā dubulto uzvārdu. Bet ne mainīt. Jo nejūtu to ģimeni kā savu. Un nedomāju, ka kādreiz vispār jutīšu. Un negribu sev svešu uzvārdu.
Tās ir manas iekšējās sajūtas. Nespēju tam pārkāpt..
Piekāpties un justies pati sev sveša? Man nedod izvēles iespējas, bet nostāda fakta priekšā - mainīsi un viss, bez variantiem. Bet es tā nevaru, negribu, nespēju..
Baigi grūti..