Nav laika ciboties. Darbojos. Guļu 5-6 stundas un atkal darbojos. Kaut ko ielieku kuņģītī un darbojos. Pārmaiņām nav nemaz tik slikti. Tikai laika pietrūkst..
Vakar apjautu vienu lietu. Par materiālo dzīves pusi. Protams, ir lietas, ko gribētos. Lielākas un nopietnākas par tualetes papīru un ikdienišķo maizi. To un šito, un vēl to. Bet ar mani ir tā - ja man kaut kā nav, lieki nepārdzīvoju. Ieķeksējo, ka noderētu, un tas kaut kā ar laiku pats atnāk pie manis. Ne mirkli nesatraucoties un negaužoties, ka nav un tā, nu, tāaaa gribas. Nepiesārņojot savas domas, neieciklējoties uz sarkanajiem zābaciņiem vai digitālo fočiku. Ļoti viegli samierinos un pieņemu esošo. Ne jau ārējie faktori veido cilvēku, bet iekšējā pasaule. Attiecības ar sevi.
Un patiesībā nemaz i ne tik tūdīgi dzīvojam, vai ne? :) Skaisti dzīvojam, ja tikai vienmēr spētu to sajūtu saglabāt..