Atkal to Svijašu vakar lasīju. Sagruzījos ne pa jokam. Nevar būt, ka viss ir tik karmiski, tik smagi un nolemti. Nevar būt, ka vīrietis, kas idealizē savu sievieti, kļūst impotents. Kaut kas tajos apgalvojumos neklapē. Galējības, protams, nav nekas labs, bet vai tad Mīlestība galu galā neidealizē? Tad jau nedrīkst Mīlēt.. Jeb es atkal kaut ko ne tā? Varbūt nav labi visu redzēt caur rozā brillēm, neredzēt cilvēkā vai situācijā arī mīnusiņus, tas jau skaidrs. Bet, ja tos tiešām neredz un negrib redzēt? Uzreiz impotence?
Virspusēji apgalvojumi, bet, protams, arī kas noderīgs. Kā situācijas un cilvēki "ārstē" tieši tos idealizētos uzskatus, katru pārmērību, katru lielo pieķeršanos. Ne velti saka - nedrīkst nekam pieķerties, citādi pazudīs. Situācijas, dzīve "sit" pa vājajām vietām - par katru pārmērību un galējību jāmaksā. Sākot no iesnām un beidzot ar tuva cilvēka nāvi - tā strādā karma.
Tomēr liekas, ka enerģētika daudz smalkāk varētu izskaidrot dzīves procesus..
Un piekrītu mrssanderz par to laimi un nelaimi.. Kaut kā sasaistās ar vakardienas "Ainu", kur šī spīdzināja sievietes, kas jūtas tik pašpietiekamas, jo smagi vīlušās, lai dzīvotu vienas bez vīrieša.. Kas redzēja, redzēja. Ko tur daudz komentēt. Sāpīgi par cilvēkiem, kas nolemj sevi, necīnās, samierinās, mocās. Un visbiežāk jau tās ir sievietes..