Tā vienmēr notiek - kad kaut kas ir akūti jāatrisina, rodas iespēja to izdarīt. Nākamnedēļ Pēteris Kļava lasīs lekciju par dzīvi pēc nāves. Man tas ir svarīgi. Pēc daudzu tuvu cilvēku nāves ārkārtīgi bieži nāk prātā tas, ka mēs visi kādreiz aiziesim, cik tas ir sāpīgi tuviem cilvēkiem, cik tas ir nenovēršami un neatgriezeniski.. Es nespēju vairs katru otro dienu atcerēties reanimācijas, intensīvās terapijas, baltos palagus, negulētās naktis, tuvu cilvēku mocības, klīnisko nāvi, nāvi.. Pārāk sāpīgi, brīžiem neizturami tā dzīvot
Vakar uz "Šeit un tagad" kā reiz piezvanīja kāda sieviete un jautāja - ko darīt, ja visu laiku nāk tādas domas par nāvi. Neko prātīgu gan viņi neatbildēja. Studijā bij` kaut kāda ticīgā kristiete, kas to vien darīja kā postulēja vispārpieņemtas kriestiešu frāzes. Baisi tracinoši - pievērsties Kristum, skaitīt Tēvreizi, blablabla..
Jāaiziet uz to lekciju..
[Par šo jau runāts..Te piem., http://klab.lv/~dying_bride/44141.html ]