Nē, par slimību vispārpieņemtā nozīmē es to neuzskatu.
Traucē - sabiedrībai, cilvēces attīstība, mūsu nākotnei. Es raugos tālāk par savu nozēlojamo dzīvi..
Lai tie divi dzīvo, lai dzīvo kopā, bet lai neiet ielās un neprasa oficiālas laulības baznīcā. Murgs..
Jā, es uzbrūku. Kaut - par uzbrukumu īsti to nesaukšu. Es paušu nicinājumu un dusmas par to muļķību, ko viņi pauž. Nu ko var piem tiesāties par atlaišanu no darba, ja cilvēks, strādājot skolā ar bērniem, nemaz nav slēpis, ka ir homo, vai mēs darbā arī runājam par to, ar ko guļam? Varbūt, ja es sākšu stāstīt, ka katru nakti ar citu kniebjos, mani arī gribēs no darba atlaist, bet es iešu protestēt un teikt - tās ir manas cilvēktiesības.
Homoseksuālisms nav vēzis. Zināma līdzība. Bet vairāk līdzība ar AIDS, kuru visvairāk izplata nerkomāni un homo. Izlaidība - uz pieres tādiem cilvēkiem. Vainīgi arī senči, jo šī lieta no debesīm nenokrīt.
Īsāk sakot, man par šo tēmu jau sen, sen ir apnicis runāt, tāpēc vakar neļāvu komentēt.
Nu, nepārliecināsiet mani par pretējo!
Turklāt - ja uzskata, ka viņiem ir tiesības prasīt, protestēt, pisties, precēties un adoptēt bērnus, tad man ir tiesības paust par to savu sašutumu. Brīnumaini, ka sabiedrības daļa, kas aizstāv šos "nabadziņus", normālu, pareizu cilvēku pataisa par slimu un liek muti turēt ciet.
Bet no tiem, kas aizstāv, nekad nevienu, nevienu loģisku argumentu un spriedumu par to, ka homo ir ok, neesmu dzirdējusi. Nekad ne no viena.
Viss. Punkts :)
[Tu viena no retajiem, kas skaidri pauž savu viedokli tā vietā, lai sāktu ar lētiem apvainojumiem.]

Mani ieinteresēja pamēģināt pastrīdēties ar Tevi:) Jo Tu runā dikti pārliecinoši, tātad esi labs diskusiju biedrs :) Nu re- vienā ziņā mēs domājam pretēji- Tu uzskati, ka tā ir izlaidība, es, ka tā ir slimība, tātad par to mēs vienoties nevarēsim, jo ne viena, ne otra nevaram savu viedokli pierādīt- Tev ir tiesības neticēt ārstiem, kas to uzskata par slimību, man ir tiesības ticēt:) Bet runājot par skolu- Tev liekas, ka cilvēkam, kas dzīvo "nepareizi", būtu jāmelo par savu dzīvi, ja skolēni uzdod jautājumus? Un jautājumus viņi uzdod... Man tieši liekas, ka skolēnos būtu jāieaudzina cieņa vai vismaz iejūtība pret citādi domājošajiem un jāiemāca cilvēks vērtēt pēc viņa profesionalitātes, nevis pēc tā, ar ko viņš guļ.

Par to slimību.. Kā iepriekš rakstīju - neuzskatu par slimību vispārpieņemtā nozīmē. Savā ziņā to var dēvēt arī tā. Tā kā mana interese vairāk ir psiholoģija/filosofija/ezotērika, tad medicīniski eksperimenti un slēdzieni mannavzināmi, bet zināms šīs cilvēciskās novirzes vērtējums no citas puses.
Par skolu... E nekad dzīvē negribētu, ka manus bērnus māca cilvēks, kurš nemaz neslēpj to, ka guļ ar vīriešiem, bet tieši otrādi. Tā nav norma. Skolā par tādām lietām nerunā - tāpat kā darbavietā mēs neplātāmies ar savu seksualitāti. Vai Tu tiešām domā, ka skola ir īstā vieta, kur skolotājam nekautrējoties par to būtu jāstāsta???
Mēs esam ieguvuši brīvību, bet nezinām, ko ar to iesākt. Ir visatļautība. Nav nekādu tabu. Cilvēkiem smadzenes ir sašķobījušās un viņš vairs nespēj atšķirt labo no ne tik labā, pareizo no ne tik pareizā. inot, kā bērni tiek audiznāti mājās, cik pavirši, kā lutināti, šādi skolotāji nekādu labo piemēru nevar parādīt. Ja viņš pasniegtu jau nobriedušiem prātiem augstskolā, vel saprastu, bet skolā.. Skolas vecums, man liekas, nav tas īstais, kur runāt par seksualitāti - kad bērnam tā rodas, kad viņš meklē savu identitāti. Homo skolotājs stāstīs savu patiesību, bet nebūs neviens, kas pastāstīs to otro. Ģimeneš par tādām lietām nerunā. Un kā bērnam atrast to zelta vidusceļu? Skatos uz savu māsu, kurai 16 un kura ar abām rokām par homo, jo, redz, viņi arī ir cilvēki. Jā ir, bet kāds ir pamatojums tam, ka viņa tos atbalsta? Jo neviens nav objektīvi pastāstījis, kas vispār ir homo un kā pret to izturēties. Bet atbalsta viņa šos, jo tā ir modē, tā dara visi un tas ir kruta.
Es uzskatu, ka homoseksuālistam nav jāstāsta svešiem cilvēkiem par savu intīmo dzīvi - skolā, darbā whatever. Tādēļ ir draugi un tuvinieki. Kāpēc stāsta? Jo paši iekšēji jūt, ka nav īsti pareizi, ka rīkojas greizi un pretēji dabas likumiem un meklē atbalstu, stāsta un gaida, kad citi līdzjūtīgi kratīs līdzi galvas, nopaijās un teiks - vot, malacis, tu esi baigi foršais.
Bērni šajos jautājumos ir jāmāca mājās, vecākiem, nevis homoseksuāliem skolotājiem. Tas īsumā :)

Skolā tiek runāts par seksualitāti, vismaz netieši, bet tiek. Vakar es ļāvu skolēniem uzdot jautājumus, kādus viņi vēlās, kas viņiem par mani interesē (nesen sāku aizvietot uz laiku vienu skolotāju) un viens no pirmajiem jautājumiem bija par ģimeni un par vīru. Un arī mājās runā par seksualitāti, sen tas jau nav tabu, un bērni redz, kā tas notiek vecākiem, tā ka nav viņi tik viegli iespaidojami, lai kāds homoseksuāls cilvēks varētu viņu domas mainīt. Un tas forši, ka Tava māšele ir tāda. Zinu arī 16- gadīgos, kas to skolotāju, kas būtu pateicis kaut ko tādu, ar akmeņiem nomētātu:(

Šajā jautājumā par jauno paaudzi nepiekritīšu. Ne vecāki, ne skola bērnus atbilstoši neprot sagatavot lielajai dzīvei. Paši mācās no dzīves, no tā, ko redz un dzird. Un ko tad viņi redz - visatļautību, seksuālu visatļautību.. Priekš kam tas? Par labu cilvēku izaugsim? Domāju, jaunam cilvēkam ir daudz citu svarīgu problēmu, par ko runāt un domāt, nevis centrēties uz seksuālo dzīvi.. Par savu izglītošanos, arī mentālo, ne tikai par vecenēm, mobilajiem un tusiem 14-15 gadu vecumā, bet paņemt kādreiz rokās grāmatu un padomāt par dzīvi. Es jau 12-13 gadu vecumā apzinājos, kāda ir dzīves jēga. Vispār mana paaudze mēs tajos gados bijām daudz garīgāki un citām vērtībām. Ne visi, bet tie, kas dzīvē pašlaik daudz ko jau sasnieguši..