Par to slimību.. Kā iepriekš rakstīju - neuzskatu par slimību vispārpieņemtā nozīmē. Savā ziņā to var dēvēt arī tā. Tā kā mana interese vairāk ir psiholoģija/filosofija/ezotērika, tad medicīniski eksperimenti un slēdzieni mannavzināmi, bet zināms šīs cilvēciskās novirzes vērtējums no citas puses.
Par skolu... E nekad dzīvē negribētu, ka manus bērnus māca cilvēks, kurš nemaz neslēpj to, ka guļ ar vīriešiem, bet tieši otrādi. Tā nav norma. Skolā par tādām lietām nerunā - tāpat kā darbavietā mēs neplātāmies ar savu seksualitāti. Vai Tu tiešām domā, ka skola ir īstā vieta, kur skolotājam nekautrējoties par to būtu jāstāsta???
Mēs esam ieguvuši brīvību, bet nezinām, ko ar to iesākt. Ir visatļautība. Nav nekādu tabu. Cilvēkiem smadzenes ir sašķobījušās un viņš vairs nespēj atšķirt labo no ne tik labā, pareizo no ne tik pareizā. inot, kā bērni tiek audiznāti mājās, cik pavirši, kā lutināti, šādi skolotāji nekādu labo piemēru nevar parādīt. Ja viņš pasniegtu jau nobriedušiem prātiem augstskolā, vel saprastu, bet skolā.. Skolas vecums, man liekas, nav tas īstais, kur runāt par seksualitāti - kad bērnam tā rodas, kad viņš meklē savu identitāti. Homo skolotājs stāstīs savu patiesību, bet nebūs neviens, kas pastāstīs to otro. Ģimeneš par tādām lietām nerunā. Un kā bērnam atrast to zelta vidusceļu? Skatos uz savu māsu, kurai 16 un kura ar abām rokām par homo, jo, redz, viņi arī ir cilvēki. Jā ir, bet kāds ir pamatojums tam, ka viņa tos atbalsta? Jo neviens nav objektīvi pastāstījis, kas vispār ir homo un kā pret to izturēties. Bet atbalsta viņa šos, jo tā ir modē, tā dara visi un tas ir kruta.
Es uzskatu, ka homoseksuālistam nav jāstāsta svešiem cilvēkiem par savu intīmo dzīvi - skolā, darbā whatever. Tādēļ ir draugi un tuvinieki. Kāpēc stāsta? Jo paši iekšēji jūt, ka nav īsti pareizi, ka rīkojas greizi un pretēji dabas likumiem un meklē atbalstu, stāsta un gaida, kad citi līdzjūtīgi kratīs līdzi galvas, nopaijās un teiks - vot, malacis, tu esi baigi foršais.
Bērni šajos jautājumos ir jāmāca mājās, vecākiem, nevis homoseksuāliem skolotājiem. Tas īsumā :)

Skolā tiek runāts par seksualitāti, vismaz netieši, bet tiek. Vakar es ļāvu skolēniem uzdot jautājumus, kādus viņi vēlās, kas viņiem par mani interesē (nesen sāku aizvietot uz laiku vienu skolotāju) un viens no pirmajiem jautājumiem bija par ģimeni un par vīru. Un arī mājās runā par seksualitāti, sen tas jau nav tabu, un bērni redz, kā tas notiek vecākiem, tā ka nav viņi tik viegli iespaidojami, lai kāds homoseksuāls cilvēks varētu viņu domas mainīt. Un tas forši, ka Tava māšele ir tāda. Zinu arī 16- gadīgos, kas to skolotāju, kas būtu pateicis kaut ko tādu, ar akmeņiem nomētātu:(

Šajā jautājumā par jauno paaudzi nepiekritīšu. Ne vecāki, ne skola bērnus atbilstoši neprot sagatavot lielajai dzīvei. Paši mācās no dzīves, no tā, ko redz un dzird. Un ko tad viņi redz - visatļautību, seksuālu visatļautību.. Priekš kam tas? Par labu cilvēku izaugsim? Domāju, jaunam cilvēkam ir daudz citu svarīgu problēmu, par ko runāt un domāt, nevis centrēties uz seksuālo dzīvi.. Par savu izglītošanos, arī mentālo, ne tikai par vecenēm, mobilajiem un tusiem 14-15 gadu vecumā, bet paņemt kādreiz rokās grāmatu un padomāt par dzīvi. Es jau 12-13 gadu vecumā apzinājos, kāda ir dzīves jēga. Vispār mana paaudze mēs tajos gados bijām daudz garīgāki un citām vērtībām. Ne visi, bet tie, kas dzīvē pašlaik daudz ko jau sasnieguši..