Fantastisku raidījumu noskatījos vakar. Par vienīgo pasaules medicīnā precedentu, kad cilvēkam veica acs transplantāciju. Līdz šim neizskaidrojamā veidā izveidojās radzene, un pavisam akla sieviete tagad spēj atšķirt krāsas un redzēt lielus burtus.. Stāsts par ķirurga ceļojumu uz Tibetu. Zinātnieks, kurš ieraudzījis garīgo pasauli. Iepriekšējās civilizācijas, laika enerģija, laika spoguļi, ceļojums uz Nāves ieleju.. Tik tuvu tai vietai.. Šambalai
Manī iekšā plosījās tāaaada enerģija! Biju tik tuvu tam visam.. Tirpas pa visu ķermeni, līdz asarām, tik neizsakāma vēlme būt tur! It kā no manis rautos ārā kāds milzīgs spēks, spēcīga enerģijas plūsma, pati es. Sajūta, ka ne šajā fiziskajā ķermenī ir mana vieta, man nepietiek te vietas. Sajūta, it kā tagad esmu krātiņā, bet tur ir brīvība, tur ir īstā dzīve, tur ir manas mājas.
Vārdu ir par maz.. Jau no 9 gadu vecuma, kad pirmoreiz dzīvē redzēju Nikolaja Rēriha gleznas.
Budistiem tā ir Šambala, Hinduisti to dēvē par "Paradesha", kristieši to zina ar nosaukumu "Ēdenes dārzs" (Paradīze), bet ezotēriskajā literatūrā sauc par "Dzīvās uguns zemi", ķelti to zināja kā mistisko Avalonu.
Šī vieta tiek uzskatīta par patieso planētas centru, par pasaules garīgi spēcīgāko vietu, kā nemirstīgo mājvieta. Tā ir pagātne un nākotne.
Mūsu sapņi un domas turp joprojām sniedzas, īpaši tad, kad nāk apziņa - šī laicīgā pasaule, šī modernizētā un tehnokratizētā zeme, kur maz no cilvēciskā palicis, nav mana īstā vieta.