Atgriezoties pie paarbaudiitaam veertiibaam...Dzovanni istaba
-fragments-

"Atceros, ka tovakar bārs bija vēl pilnāks un troksnis vēl lielāks nekā parasti. Bija visi pastāvīgie klienti un daudz svešo – vieni meklējošu skatienu, citi tikai vērojošu. Trīs vai četras ļoti smalkas Parīzes dāmas sēdēja pie galdiņa kopā ar saviem žigolo, mīļākajiem vai varbūt, Dievs zina, vienkārši brālēniem no laukiem. Dāmas šķita pārlieku dzīvīgas, viņu pavadoņi par daudz stīvi, un likās, ka lēdijas patērēja lauvas tiesu dzeramo. Kā parasti varēja redzēt druknus, briļļainus kungus kāriem un reizēm izmisīgiem skatieniem, kā parasti zēnus, tvirtus kā naža asmens un cieši piegulošās biksēs. Kas attiecas uz zēniem, nekad nevarēji būt drošs, vai viņi te nākuši pēc naudas, pēc asinīm vai pēc mīlas. Viņi bez apstājas slīdēja pa bāru šurpu turpu, diedelēdami cigaretes un dzērienus, un viņu acu dzīlēs slēpās kaut kas reizē tik viegli ievainojams un tik ļoti stings. Protams, te bija les folles, kā allaž ģērbušies visneiedomājamākās tērpu kombinācijās; tie kā papagaiļi izbrēkāja savu jaunāko mīlas dēku smalkumus – viņu piedzīvojumi mūždien likās pārmēra jautri. Pa brīdim vēlu naktī kāds vēl pieplanēja klāt, lai kā jaunumu pavēstītu, ka viņš – jeb “viņa”, kā tie cits citu vienmēr dēvēja – tikko pavadījis laiku ar slavenu kinozvaigzni vai bokseri. Man vienmēr bija grūti noticēt, ka tie jebkad būtu ar kādu gulējuši, jo vīrietis, kas grib sievieti, vienmēr būtu izvēlējies īstu sievieti, un vīrietis, kas grib vīrieti, ne par ko negribētu kādu no viņiem. Varbūt tieši tāpēc viņi spiedza tik skaļi. Te bija arī tas puisis, kurš, kā stāstīja, dienā strādājot pastā, bet vakaros uzkrāsojās, pielika auskarus un kuplos, gaišos matus uzstatīja augstā frizūrā.. Reizēm viņš patiešām uzvilka svārkus un augstpapēžu kurpes. Parasti zēns stāvēja viens, ja vien Gijoms nepiegāja viņu panerrot. Teica, ka viņš esot ļoti jauks, bet jāatzīst, ka manī viņa kliedzošais groteskums izraisīja neērtību, droši vien līdzīgi tam, kā dažiem cilvēkiem uzdzen nelabumu skats, kad pērtiķi ēd savus ekskrementus. Varbūt tas tā nenotiktu, ja pērtiķi tik groteski neatgādinātu cilvēkus.
Bārs atradās gandrīz vai manā quartier, un es biju daudzkārt brokastojis tuvējā strādnieku kafejnīcā, kur patvērās visi apkārtnes naktsputni, kad dzertuves tika slēgtas. Dažkārt biju kopā ar Hellu, citkārt viens pats. Un arī šajā bārā biju iegriezies, divas vai trīs reizes, vienu no tām galīgi pilnā. Pēc tam mani apsūdzēja nelielas sensācijas izraisīšanā – es esot flirtējis ar zaldātu. Manas atmiņas par to nakti laimīgā kārtā bija stipri miglainas, un es pieturējos pie sava: lai arī cik piedzēries es būtu bijis, neko tādu es nebūtu varējis pasākt. Bet manu seju te pazina, un radās sajūta, ka citi par mani slēdz derības. Vai arī – it kā viņi būtu kāda savāda un stingra svētā ordeņa vecajie un vērotu mani, lai no manis raidītām zīmēm, ko tikai viņi spēj lasīt, atklātu, vai man piemīt vai nepiemīt patiess aicinājums.
Kad lauzām ceļu līdz bāra letei – tas bija kā nokļūt magnēta laukā vai tuvoties mazam karstuma avotam, Žaks jau bija pamanījis jauno bārmeni un arī es biju viņu ieraudzījis. Viņš tur stāvēja izaicinošs, melnīgsnējs un cēls, elkoni atspiedis uz kases aparāta, pirkstiem spēlējoties ar zodu, un vēroja pūli. Tā, it kā viņa vieta būtu klintsrags un mēs būtu jūra.
Žaks bija savaldzināts uz līdzenas vietas. Manīju, kā viņš gatavojas, tā sacīt, iekarošanai, un jutu nepieciešamību būt iecietīgam.
“Droši, ka tu gribēsi iepazīties ar bārmeni,” es sacīju. “Es izgaisīšu, kad vien tu vēlēsies.”
Aiz manas iecietības blēdīgi slēpās vesels zināšanas kapitāls – nebūt ne mazais, un es to jau biju licis lietā, kad piezvanīju, lai aizņemtos naudu. Es zināju, ka Žaks varēja cerēt iekarot šo jaunekli tikai tad, ja zēns bija, tā sacīt, nopērkams, bet, ja jau viņš tik vīzdegunīgi stāvēja uz izsoles paaugstinājuma, tad, protams, spēja atrast pircējus, kas būtu bagātāki un pievilcīgāki par Žaku. Es zināju, ka Žaks to zina. Un zināju vēl ko citu: to, ka Žaka izdaudzinātā pieķeršanās man patiesībā slēpa iekāri – iekāri atbrīvoties no manis un spēt ātri vien sākt mani nicināt, tāpat kā viņš tagad nicināja tos daudzos zēnus, kas bez mīlestības bija likušies viņa gultā. Es stājos pretī šai iekārei, izliekoties, ka mēs ar Žaku esam draugi, piespiežot Žaku caur pazemojuma sāpēm izlikties, ka mēs tādi esam. Es izlikos nemanām, kaut arī pats to izmantoju, ka viņa skaidrais, spīvais skatiens nespēj pilnībā apslēpt kaisli, un ar parupjo vīrieša tiešumu likdams saprast, ka viņa gadījums ir bezcerīgs, pakļāvu viņu cerībām, atkal un no jauna. Un visbeidzot es zināju, ka tādos bāros kā šis es biju Žaka aizsargvalnis. Kamēr vien es biju blakām, visi varēja redzēt un viņš pats varēja ticēt, ka ir ieradies kopā ar mani, savu draugu, ka nav te nācis aiz izmisuma un nekļūs par ēsmu jebkuram piedzīvojumu meklētājam, ko viņa priekšā pasviedīs nejaušība, nežēlība un īstas vai emocionālas nabadzības likumi.
“Paliec vien tepat,” Žaks sacīja. “Es uz viņu palaikam paskatīšos un reizē parunāšos ar tevi. Tā es ietaupīšu naudu – un savs prieciņš arī tiks.”
“Brīnos, kur Gijoms viņu atradis,” es noteicu.
Jo puisis tik ļoti precīzi atbilda tēlam, par kādu Gijoms sapņoja, ka šķita gandrīz neiespējami, ka viņš būtu varējis tādu atrast.
“Ko jūs dzersiet?” tagad viņš vaicāja mums. Balss tonis vēstīja, ka, pat neprazdams angliski, viņš zināja, ka mēs tikām runājuši par viņu, un cerēja, ka esam beiguši.
“Une fine a l’eau,” es sacīju; “un cognac sec,” Žaks piebilda, un mēs abi to pateicām pārāk steidzīgi, kamdēļ es nosarku un no vieglas smaida ēnas Džovanni sejā, mūs apkalpojot, nopratu, ka viņš to pamanījis.
Žaks tīšām izlikās pārpratis Džovanni smaida atblāzmu un pārgrozīja to par iespēju. “Vai jūs te nesen sākāt strādāt?” viņš angliski vaicāja.
Gandrīz droši, ka Džovanni jautāto saprata, bet viņam labāk tikās pievērst neizprotošu skatienu vispirms Žakam, tad man, tad atkal Žakam. Žaks pārtulkoja jautājumu.
Džovanni paraustīja plecus. “Es te esmu jau mēnesi.”
Es zināju, uz kuru pusi velk saruna, novērsu skatienu un iemalkoju dzeramo.
“Jums droši vien te viss šķiet ļoti dīvaini,” Žaks prātoja, kā ar mietu izspīlēdams viegli bezrūpīgu toni.
“Dīvaini?” Džovanni jautāja. “Kāpēc?”
Un Žaks ieķiķinājās. Mani piepeši pārņēma kauns, ka esmu kopā ar viņu. “Visi šie vīrieši,” – es pazinu šo balsi: kā aizdusas māktu, lipīgu, spiedzīgu kā nevienai meitenei un svelošu, tādu, kas raisīja nojausmu par neizturamu jūlija svelmi pilnīgi nekustīgi karājamies pār purva ciņiem – “visi šie vīrieši,” viņš noelsās, “un tikai dažas sievietes. Vai tas jums nešķiet savādi?”
“Ak tas,” Džovanni novilka un vērsās prom, lai apkalpotu citu klientu, “sievietes, saprotams, gaida mājās.”
“Jūs jau kāda noteikti gaida,” Žaks neatlaidās, bet Džovanni vairs neatbildēja.
“Tā gan. Diezcik ilgu laiku tam nevajadzēja,” Žaks sacīja pa pusei man, pa pusei tai vietai, kur tikko bija atradies Džovanni. “Vai nepriecājies, ka paliki? Tagad es viss esmu tavā rīcībā.”
“Nu tu gan prāto galīgi greizi,” es iebildu. “Zēns taču tevī ieķēries līdz ausīm! Vienkārši negrib izskatīties pārāk nepacietīgs. Uzsauc viņam kādu glāzi. Uzzini, kur viņam patīk pirkt apģērbu. Pastāsti par to mazo, sprigano Alfa Romeo, ko tu tā vien alksti uzdāvināt kādam bārmenim, kas to būtu pelnījis.”
“Ļoti smieklīgi,” Žaks noburkšķēja.
“Varbūt,” es piekritu, “bet ar mazu dūšu, kā zināms, pie stalta puiša netiksi.”
“Lai nu kā, viņš noteikti guļ ar meičām. Nudien, viņi vienmēr to dara.”
“O jā, esmu dzirdējis par zēniem, kas dara tādas lietas. Mazie, nešpetnie radījumi!”
Kādu brīdi abi klusējām.
“Bet kāpēc lai tu neuzaicinātu viņu iedzert ar mums?” Žaks ieteicās.
Es pacēlu acis.
“Kāpēc ne es? Tev droši vien būs grūti noticēt, bet patiesībā es piederu tiem dīvaiņiem, kam patīk meitenes. Ja tā būtu viņa māsa, tikpat izskatīga, es uzaicinātu viņu ar mums iedzert. Es netērēju naudu vīriešiem.”
Varēju redzēt, kā Žaks valdās, lai nepateiktu, ka es bez ierunām atļauju vīriešiem tērēt naudu manis dēļ; es noraudzījos viņa īsajā cīniņā ar vieglu smaidu, jo zināju, ka viņš to nedrīkst sacīt. Tad Žaks uzbūra savu mundri priecīgo smaidu:
“Es jau nepiedāvāju, lai tu kaut uz mirkli pakļautu briesmām nevainojamo vīrišķību, kas ir tavs lepnums un sirdsprieks. Es vienkārši piedāvāju, lai tu viņu uzaicini, jo manu ielūgumu viņš gandrīz droši atraidītu.”
“Bet paklau,” es smīnot sacīju, “iztēlojies to apmulsu. Puisis nodomās, ka es esmu tas, kurš kāro pēc viņa ķermeņa. Kā mēs no tās izkulsimies?”
“Ja radīsies kāds pārpratums, es to ar prieku atšķetināšu,” Žaks cienīgi paskaidroja.
Kādu brīdi mēs nolūkojāmies viens otrā. Tad es iesmējos: “Pagaidi, kamēr viņš atgriežas. Ceru, ka zēns pasūtīs vislielāko pudeli Francijas visdārgākā šampanieša.”
Atbalstījies pret bāra leti, es pagriezos. Nez kāpēc jutos pacilāts. Žaks man blakām pavisam pieklusa, viņš piepeši šķita ļoti gurds un novecojis, un es spēji izjutu asu, tādu kā satrūcinātu žēlumu pret viņu. Džovanni bija apkalpojis apmeklētājus zālē pie galdiņiem un tagad, nesdams piekrautu paplāti, nāca atpakaļ ar stingu smaidu sejā.
“Varbūt izskatīsies labāk, ja mūsu glāzes būs tukšas,” es sacīju.
Mēs izdzērām līdz galam. Es noliku glāzi.
“Bārmeni!” es uzsaucu.
“To pašu?”
“Jā.” Viņš grasījās novērsties, un es ātri pateicu: “Bārmeni, ja drīkst, mēs jums labprāt piedāvātu kaut ko iedzert.”
“Eh, bien!” balss mums aiz muguras sacīja, “cest fort ça! Tu ne vien esi – paldies Dievam, beidzot! – samaitājis šo lielisko amerikāņu futbolistu, tagad tu viņu izmanto, lai samaitātu manu bārmeni. Vraiment, Jacques! Tavos gados!”
Aiz mums stāvēja Gijoms, kinozvaigznes smīniņu sejā un apvēdinādamies ar lielo, balto mutautu, bez kura viņš bārā nebija sastopams nekādos apstākļos. Varen iepriecināts par apsūdzību tik izcilā pavedināšanas spējā, Žaks apcirtās, un viņi ar Gijomu iekrita viens otra skāvienos kā divas vecīgas un teatrālas māsas.
“Eh bien, ma cheri, comment vas tu? Tik ilgi neesmu tevi saticis.”
“Es biju šausmīgi aizņemts,” Žaks taisnojās.
“Par to es nešaubos! Vai kauna nemaz nav, veille folle?”
“Et toi? Neizskatās gan, ka tu būtu veltīgi tērējis laiku.”
Un Žaks pameta jūsmīgu skatienu Džovanni virzienā, it kā tas būtu vērtīgs sacīkšu zirgs vai rets porcelāna darinājums. Gijoms sekoja skatienam, un viņa balss pieklusa:
“Ah, ça, mon cher, c’est strictement bizness, comprendstu?”
Viņi pagājās dažus soļus sāņus. Tas piepeši atstāja mani neizturama klusuma lokā. Beidzot pacēlu acis un pievērsu skatienu Džovanni, kurš vēroja mani.
“Man šķiet, jūs piedāvājāt izmaksāt dzeramo,” viņš sacīja.
“Jā,” es piekritu, “piedāvāju gan.”
“Kad strādāju, es neko alkoholisku nedzeru, bet kokakolu paņemšu.” Viņš pacēla manu glāzi: “Un jums – vēlreiz to pašu?”
“To pašu.” Aptvēru, ka man šķiet visai patīkami ar viņu sarunāties, un šī apjauta lika man sakautrēties. Un jutos apdraudēts, jo Žaka vairs nebija blakus. Tad sapratu, ka man nāksies maksāt, vismaz par tikko ielietajiem dzērieniem: nebija iespējams paraustīt Žaku aiz stērbeles un prasīt naudu, it kā es būtu viņa aprūpējamais. Noklepojos un uzliku uz letes savus desmittūkstoš frankus.
“Jūs esat bagāts,” Džovanni atzīmēja un nolika glāzi manā priekšā.
“Neesmu. Nudien nē. Man vienkārši nav sīkākas naudas.”
Viņš pasmīnēja. Nevarēju pateikt, vai viņš pasmīnēja tāpēc, ka domāja mani melojam, vai tāpēc, ka zināja, ka saku taisnību. Neko nesakot, Džovanni paņēma banknoti, kases aparāts nošķindēja, un viņš rūpīgi noskaitīja atlikumu uz letes manā priekšā. Tad piepildīja savu glāzi un atgriezās sākotnējā vietā pie kases aparāta. Sajutu krūtīs kaut ko sažņaudzamies.
“A la votre,” viņš sacīja.
“A la votre.” Mēs iedzērām.
“Vai jūs esat amerikānis?” viņš beidzot jautāja.
“Jā,” es sacīju. “No Ņujorkas.”
“Ā! Man stāstīja, ka Ņujorka esot ļoti skaista. Vai tā ir skaistāka par Parīzi?”
“Nu nē,” es iebildu, “ it neviena pilsēta nav skaistāka par Parīzi... “
“Tā vien šķiet, ka pietiek ar pieļāvumu vien – kāda varētu būt skaistāka, lai jūs ne pa jokam sadusmotu,” Džovanni pasmīnēja. “Bet piedodiet. Es necentos būt ķecerīgs.” Tad jau bez smīniņa un tā kā samiernieciski piemetināja: “Jums Parīze droši vien ļoti patīk.”
“Arī Ņujorka man patīk,” es sacīju, sajuzdams paša balsī neveikli aizstāvīgu toni, “bet Ņujorka ir skaista pavisam citādi.”
“Kā citādi?” viņš sarauca pieri.
“Neviens, kas to nekad nav redzējis, Ņujorku nespēj iztēloties,” es atbildēju. “Tā ir ļoti augsta un jauna, un elektrizēta. Satraucoša.” Brīdi pavilcinājos. “Grūti aprakstīt. Tā ir ļoti – no divdesmitā gadsimta.”
“Un jums šķiet, ka Parīze nav no šī gadsimta?” viņš ar smaidu jautāja.
Džovanni smaids lika man justies mazliet kā nelgam. “Nu...” es novilku, “Parīze ir veca, tā ir daudzi gadsimti. Parīzē tu izjūti visu aizgājušo laiku. Ņujorkā to nejūt – ” Viņš vēl aizvien smaidīja, un es aprāvos.
“Bet ko jūt Ņujorkā?” viņš vaicāja.
“Tur, iespējams, jūt visu to laiku, kas vēl nāks,” es sacīju. “Tur ir tāds spēks, viss ir tādā kustībā. Nav iespējams neprātot – es nespēju neprātot – par to, kā tas viss izskatīsies... vēl pēc daudziem gadiem.”
“Vēl pēc daudziem gadiem? Kad mēs būsim miruši un Ņujorka kļuvusi veca?”
“Jā,” es atbildēju. “Kad tur visi būs noguruši un kad pasaule – amerikāņiem – vairs nebūs tik jauna.”
“Nesaprotu, kāpēc amerikāņiem pasaule šķiet tik jauna,” Džovanni iestarpināja. “Galu galā jūs taču visi esat tikai emigranti. Un Eiropu jūs nepametāt nemaz tik sen.”
“Okeāns ir ļoti plats,” es sacīju. “Mūsu dzīve ir bijusi atšķirīga no jūsējās, mums tur ir noticis daudz tāda, kas te nekad nav atgadījies. Jūs taču saprotat, vai ne, ka tas mūs var padarīt par citādiem cilvēkiem?”
“Ak tā! Ja nu tas padarītu jūs vien par citādiem cilvēkiem!” viņš iesmējās. “Bet tā vien liekas, ka tas jūs pārvērtis pavisam citā sugā. Jūs taču nedzīvojat – bet varbūt dzīvojat – uz citas planētas? Tas nu gan, man šķiet, visu padarītu skaidru.”
“Piekrītu,” es atbildēju mazliet sakāpinātā tonī, jo man netīk, ka par mani smejas, “ka reizēm mēs varam izraisīt priekšstatu par dzīvošanu uz citas planētas. Bet mēs nemītam uz citas planētas. Un arī jūs, mans draugs, nedzīvojat uz citas planētas.”
Viņš atkal pasmīnēja: “Šo pārlieku nejauko faktu es negrasos apstrīdēt.”
Uz kādu brīdi apklusām. Džovanni devās apkalpot vairākus apmeklētājus letes abos galos, Gijoms ar Žaku vēl aizvien sarunājās. Šķita, ka Gijoms atkal ieslīdzis kādā no saviem bezgalīgajiem pastāstiem, kas mūždien grozījās ap ķibelēm darījumos vai nedienām mīlestībā, un Žaka lūpas rotāja sāpīgs smīns. Zināju, ka viņš karsti ilgojas atgriezties pie bāra.
Džovanni atkal parādījās manā priekšā un sāka apslaucīt leti ar mitru salveti. “Amerikāņi ir jokaini. Jums piemīt dīvaina laika izjūta – vai varbūt jums vispār nav laika izjūtas, es nezinu. Chez vous laiks vienmēr izklausās pēc parādes – pēc triumfējošas parādes, karapulkiem ar paceltiem karogiem iesoļojot pilsētā. Tā, it kā, ja vien būtu pietiekami laika – un amerikāņiem jau nemaz tik daudz nevajadzētu, n’est-ce pas?” viņš pasmaidīja un apveltīja mani ar blēdīgu skatienu, bet es neko neteicu. “Nu jā, ja vien būtu pietiekami laika un visa tā biedējošā enerģija un citas labās īpašības, kuru jums netrūkst, viss tiks nokārtots, atrisināts, salikts savās vietās. Un, kad es saku viss,” viņš drūmi piemetināja, “es domāju visu to nopietno, briesmīgo – sāpes, nāvi, mīlestību, kā esamībai jūs, amerikāņi, neticat.”
“Kas jums liek domāt, ka neticam? Un kam jūs ticat?”
“Es neticu tām muļķībām par laiku. Laiks ir vienkārši kopīgs visiem kā ūdens zivīm. Ikviens ir šajā ūdenī, neviens no tā nevar izkļūt, bet, ja izkļūst, tad ar viņu notiek tas pats, kas ar zivīm – viņš nomirst. Un zināt, kas notiek tai ūdenī, laikā? Lielās zivis apēd sīkās zivis. Tik vien. Lielās zivis apēd sīkās zivis, un okeānam viss vienalga.”
“Taču nē,” es sacīju, “tam es neticu. Laiks nav ūdens un mēs neesam zivis, un ir iespējams izvēlēties, vai tikt apēstam un arī neapēst – neapēst sīkās zivis, protams,” es steidzīgi piemetināju, viegli piesarcis no viņa tīksmīgā un sardoniskā smaida.
“Izvēlēties!” Džovanni iesaucās, aizgriezdamies un uzrunādams, kā šķita, kādu neredzamu sabiedroto, kas it kā būtu noklausījies visu mūsu sarunu. “Izvēlēties!” Viņš atkal pievērsās man. “Jūs patiešām esat amerikānis. J’adore votre enthousiasme!”
“Un es esmu sajūsmā par jūsu aizrautību,” es pieklājīgi atbildēju. “Kaut arī tā šķiet stipri tumšākas krāsas par manu.”
“Lai kā,” viņš jau klusāk piemetināja, “es nesaprotu, ko vēl var pasākt ar sīkām zivīm, ja ne apēst. Kam gan citam tās derīgas?”
“Manā zemē,” es noteicu, vienlaikus juzdams smalku iekšēju pretestību paša sacītajam, “mazās zivis, tā vien šķiet, sapulcējušās kopā un skrubina vaļa sānus.”
“Tas viņas nepārvērtīs par vaļiem,” Džovanni iebilda. “Visas tās skrubināšanas vienīgais iznākums būs tāds, ka nekur vairs nepaliks nekāda diženuma, pat jūras dibenā ne.”
“Tad to jūs mums pārmetat? To, ka mēs neesam diženi?”
Viņš pasmaidīja – kā smaida tad, kad, sastopoties ar pretinieka absolūtu nespēju saprast, cilvēks gatavs pārtraukt strīdu. “Peut-être.”
“Jūs taču esat vienkārši neiespējami,” es turpināju. “Jūs esat tie, kas nogalināja diženumu, tieši šajā pilsētā – ar bruģakmeņiem! Tagad pļāpājat par sīkajām zivīm –” Viņš smīnēja. Es aprāvu teikumu.
“Neapstājieties,” viņš sacīja, vēl aizvien ar smīnu. “Es klausos.”
Es iztukšoju glāzi. “Jūs paši mums uzgāzāt visus tos merde”, es drūmi novilku, “un tagad apgalvojat, ka mēs esam barbari, jo smirdam.”
Mans sapīkums viņu iepriecināja. “Jūs esat apburošs,” viņš sacīja. “Vai jūs vienmēr tā runājat?”
“Nē,” es atbildēju un nolaidu acis. “Gandrīz nekad.”
Viņā bija manāms tāds kā valšķīgums. “Tad es jūtos glaimots,” viņš noteica piepešā mulsinošā nopietnībā, aiz kuras tomēr slēpās tikko jaušams izsmiekls.
“Un jūs,” es beidzot atsāku sarunu, “vai sen kā te esat? Vai jums patīk Parīze?”
Viņš brīdi vilcinājās un tad pasmīnēja, pēkšņi likdamies ļoti zēnisks un sakautrējies. “Ziemā te ir auksti,” viņš sacīja. “Tas man nepatīk. Un parīzieši, viņi man nemaz nešķiet tik ļoti draudzīgi. Bet jums?” Negaidot manu atbildi, viņš turpināja: “Viņi nav līdzīgi cilvēkiem, kādus es pazinu, kad biju jaunāks. Itālijā mēs esam draudzīgi, mēs dejojam, dziedam un mīlamies, bet šie cilvēki –” viņš pacēla skatienu pāri bāra letei, tad uz mani un izdzēra savu kokakolu, “šie cilvēki, viņi ir auksti, es viņus nesaprotu.”
“Bet franči saka,” es viņu pavilku uz zoba, “ka itālieši ir pārāk nepastāvīgi, pārāk gaisīgi, ka viņiem nav mēra izjūtas...”
“Mēra!” Džovanni iejaucās. “Ak šie ļaudis un viņu mērs! Viņi mēra gramu, izmēra centimetru, visi šie ļaudis, un krauj citu uz citas visas sīkās atbiras, ko gadu pēc gada savāc, iebāž vai nu zeķē, vai zem gultas – un ko viņi iegūst no visa šī mēra? Valsti, kas sabrūk druskās, mēru pa mēram, pašu acu priekšā. Mērs! Negribu aizvainot jūsu ausis, nosaukdams visu to, ko šie cilvēki, esmu pārliecināts, izmēra, iekams vispār atļaujas kaut ko pasākt. Vai es tagad drīkstu uzsaukt dzērienu jums?” viņš piepeši vaicāja. “Kamēr vecais nav atgriezies. Kas viņš ir? Vai jūsu tēvocis?”
Nesapratu, vai vārds “tēvocis” tiek lietots eifēmiski, vai ne. Jutu steidzamu vēlmi izskaidrot savu stāvokli, bet nezināju, kā to izdarīt. Tad iesmējos: “Nē, viņš nav mans tēvocis. Vienkārši paziņa.”
Džovanni paskatījās uz mani. Un šis skatiens lika izjust, ka neviens visā dzīvē uz mani iepriekš nav tieši paskatījies. “Ceru, ka viņš jums nav ļoti dārgs,” viņš smaidot sacīja, “jo man liekas, ka viņš ir muļķis. Nē, saprotiet, nevis slikts cilvēks – tikai drusku vientiesīgs.”
“Var jau būt,” es atteicu, uz līdzenas vietas juzdamies kā nodevējs. “Viņš nav slikts,” ātri piemetināju, “viņš patiešām ir diezgan jauks cilvēks.” Un nodomāju, ka arī tas nav tiesa – viņš ne tuvu nav jauks cilvēks. “Lai nu kā, man viņš noteikti nav pārāk dārgs,” – to sakot, atkal sajutu krūtīs kaut ko dīvaini sažņaudzamies un pats biju izbrīnīts, kā skanēja mana balss.
Džovanni uzmanīgi pielēja man dzeramo un tad uzsauca: “Vive l’amerique!”
“Paldies,” es sacīju un pacēlu glāzi, “vive le vieux continent.”
Brīdi abi klusējām.
“Vai tu bieži nāc uz šejieni?” Džovanni piepeši vaicāja.
“Nē,” es atteicu, “ne sevišķi bieži.”
“Bet vai tagad tu nāksi biežāk?” viņš mani ķircināja, paša sejai brīnumjauki un drusku blēdīgi iesārtojoties.
“Kādēļ?” es izstomīju.
“Nu gan!” Džovanni iesaucās. “Vai tad tu to nejūti, kad esi ieguvis draugu?”
Apzinājos, ka izskatos muļķīgi un ka arī mans jautājums ir muļķīgs: “Tik drīz?”
“Bet kāpēc gan ne,” viņš prātīgi piebilda un paskatījās pulkstenī. “Mēs varam pagaidīt vēl kādu stundu, ja tu vēlies. Varam kļūt par draugiem tad. Vai arī varam pagaidīt, kamēr bāru slēgs. Un kļūt par draugiem tad. Vai arī – varam pagaidīt līdz rītam, vienīgi tas nozīmē, ka tad tev būs jāatnāk rīt un, iespējams, rītdien tev ir kas cits darāms.” Viņš nolika pulksteni un abiem elkoņiem atspiedās pret leti. “Saki man, kas tā ir par lietu ar laiku? Kādēļ ir labāk būt vēlāk, nekā agrāk? Ļaudis vienmēr saka: jāpagaida, jāpagaida. Ko viņi tādu gaida?”
Jutu, ka Džovanni mani ved dziļos un bīstamos ūdeņos. “Man šķiet, cilvēki gaida, lai gūtu pārliecību par to, ko viņi jūt.”
“Lai gūtu pārliecību!” Viņš atkal pagriezās pret savu neredzamo sabiedroto un vēlreiz iesmējās. Šī viņa māņu būtne man sāka mazliet tā kā krist uz nerviem, bet Džovanni smiekli bezgaisa tunelī bija pilnīgi neiedomājama skaņa. “Skaidrs, tu esi īsts filozofs.” Viņš ar pirkstu norādīja manas sirds virzienā: “Bet kad esi pagaidījis – vai tad pārliecība uzrodas?”
Uz to es vienkārši neatradu atbildi. No zāles tumšā, stāvgrūdām pieblīvētā centra kāds uzsauca: “Garçon!” un viņš smaidīdams vērsās prom no manis. “Tagad tu vari pagaidīt. Kad atgriezīšos, pastāstīsi, cik pārliecināts esi kļuvis.”
Džovanni paņēma apaļo metāla paplāti un devās iekšā pūlī. Es noraudzījos, kā viņš aiziet. Tad noraudzījos uz sejām, kas noraudzījās uz viņu. Un tad izbijos. Sapratu, ka viņi bija vērojuši, vērojuši mūs abus. Viņi zināja, ka bijuši aculiecinieki sākumam, un tagad viņi nemitēsies vērot, kamēr neieraudzīs beigas. Tam bijis vajadzīgs kāds laiks, bet tagad galdiņi pagriezti, es biju nokļuvis zoodārzā, un viņi vēroja.
Ilgāku laiku nostāvēju pie bāra letes vienatnē, jo Žaks bija gan izbēdzis no Gijoma, taču tagad bija iesaistījies sarunā ar diviem nažasmens zēniem, nabaga vīrs. Džovanni uz mirkli atgriezās un piemiedza ar aci:
“Vai esi pārliecināts?”
“Uzvarēji. Filozofs esi tu!”
“O, pagaidi gan vēl mazliet. Tu mani vēl tik labi nepazīsti, lai sacītu tādus vārdus.”
Viņš piekrāva paplāti un atkal nozuda."