Piektdienas vakara skrējiens uz jūrmalu. Turpceļā pretī rietošai saulei, atpakaļceļā pretī augošam mēnesim.

Atceļā pie sliedēm bija kāds noplucis vīrs invalīda ratos, ar skatienu vērstu pret sliežu pāreju, kurai ar ratiem nav iespējams tikt pāri, jo malas dikti augstas. Bija dikten neērti pārlekt tai pārejai pāri ar 1 soli, atstājot viņu vienu no trokšņa un cilvēkiem brīvajā Bulduru stacijā ar skatpunktu pret sliežu pāreju un vēl mirkli skrienošu jaunēkli.

Īsi pēc tam man pakaļ dzinās kāds ļoti mazs zēns ar ļoti mazu ritenīti. Tuvojoties neregulētiem satiksmes mezgliem, tēvs viņam nopakaļ sauca "Bruno, stājies!", jo mazais ne pa jokam bija uzņēmis apgriezienus.

Tad vēl kaut kādas džuses augstpapēžos koļijās skriet līdzi, jo viņām bija salūzis kārs.

Dzert biju ielējis bērzu sulu pagalam neizskalotā coca-cola pudelē, kas ļoti interesanti reaģēja - dzēriens kļuva putojoši balts (kā piens) un nemaz negaršoja pēc bērza, taču enerģiju deva labi. Tiesa gan, nedaudz pietrūka un ap 22 km daļēji iestājās 'siena'.

Beigu posmā daži tīneidžeri pilnīgā bezsakarā uzsauca, lai savelku sparu, turos, jo vairs nav tālu.

Katrs tāds garais skrējiens dod gūzmu iespaidu +jo retāk sanāk izjoksīt, jo spilgtāki tie šķiet.