Šodien arī briesmīgi saguris, bet gribu vismaz pasacīt paldies visiem, kas te ko izpalīdz vai atbalsta gan cibas ietvaros, gan ārpus. Un atvainoties par tiem neapstrādātajiem bilžu kalniem, nesamontētajām filmām, nenosūtītajām vēstulēm, neatbildētajiem komentāriem. Dzīve jož aulekšus kā tāds ķerts kumeļš, smeldams savu laika aku ar nevaldāmu raušanos te uz smaržīgā āboliņa pļavām, te uz piekrasti pie senā vītola, te uz ausekļu darbnīcu, te uz ieleju pie burvja.