Kādu laiku neesmu šeit neko rakstījis. Vakar biju aizskrējis līdz Priedainei, kur redzēju lielāko lāsteku savā mūžā - bija savi 3 metri kā minimums. Kupenās sadzīti koka pasaku namiņi no kuriem dažs labs satrūdējis tā, ka sašķiebies no lielā sniega svara. Bezpajumtnieki dārza būdiņās kur uguni, kamēr citi uz atklāta lauka ceļ vēja sprostu, pin sniega valnī kaut kādus žagarus un kabina plēves. Šoziem vēlējos aizlaist reģionālajā ekskursijā pa Latgali, paskatīties kā tur cilvēki dzīvo, bet nav tādas iespējas. Pašam jāķepurojas. Lielupes grīvas pļavās ziemā šķiet skaistā nekā vasarā, - tikai dzeltenas niedres uz baltas bezgalības fona. Ceļš ieputināts 30cm dziļumā, soļi cēli un augsti kā tādam gārnim. Tālumā cauri putenim kaut ko dzied strazdi, itkā likdami akcentu uz pavasara nenovēršamo tuvošanos. Sniegputenis ir viszajebisākā stihija, kad skriet. Kad doties piknikā, braukt ar riteni. Kad whatever.