Iekāpu auto, uz blakus sēdēkļa novietoju zaptes burciņas, no audio iekārtas palaidu The String Quartet Tribute to Interpol plati un devos ceļā atpakaļ uz Rīgu, ar priecīgu ačteli vērodams krāšni piesnigušos egļu mežus caur saulē mirdzošu sniegpārslu straumītēm, kas plūda pār windshieldu no no sniega neattīrīta kapota. Tādi un vēl daži mazi laimes sajūtu piesātinājumi jau raduši telpu jaunajā gadā. Par pagājušo gribas teikt, ka tas bija savāds gads. No aisberga redzamās puses šķiet, ka tas ir bijis downfall gads, jo ikdienas dzīve kļuvusi grūtāka, personīgā brīvība mazāka, pienākumu un atbildības pret citiem vairāk. Good luck, bad luck, you never know, kā sacīt jāsaka, tādēļ turēšos seglos un raušos arī turpmāk pa gaisu gaisiem cik vien varēšu aizraut virzienā prom no savu spēju ievaru centra. Lai mirst sapņi, lai mostas sapņotāji, un nemirst spēja sapņot.