Redzēju, kā viens no maniem pāridarītājiem Olimpijā pirka žāvētu desu. Šoreiz viņi pavisam kopā bija četri, uz kuriem skatoties, manī vairāk radās žēlums nevis vēlme pēc atriebības. Manuprāt, atriebības akts var būt attaisnojošs, ja motīvs ir līdzjūtības iedibināšana šajos indivīdos (piem. izsaucot kaunu vai kā viltīgāk), vai arī neglābjami samaitātu indivīdu pilnīga izsišana no sabiedrības. Pretējā gadījumā nekas vairāk kā pašapmierināšanās nesanāk - savākt čomus un ar metāla stieņiem tunelī izsist fucking zobus, bloody hell yeah, aigh? Ne šādā formā gan, bet tomēr savas jaunības tupumā arī esmu nodarījis pāri cilvēkiem, ko gan ļoti nožēloju. Lai ko arī kāds no tā iegūtu, lai cik spilgtu emociju buķeti vai cik mīkstu krēslu, kurā pirst, - šis viss pēc mirkļa zūd, un tu paliec viens ar to, kas tevi veido t.i. ar savu rīcību un tās radītajām sekām. Tomēr, lai cik sāpīgus realitātes norises virtuļus arī liktenis neatspēlētu, vienmēr jūtu sevi līdz noteiktai pakāpei ieskautu dziļā mierā, ko piepilda pazemība un pateicība*. Tā nav nekurp vērsta, tā vienkārši tur ir un atgādina man par visām labajām un svarīgajām lietām.

* - Te es nedefinēju Dievu, Lielā Dao debesu ceļu vai vēl kādu cilvēkizdomātu vārdu. Redzu naktī zvaigznes, tālāk ne.