Trips uz Karpatiem 3/5


Ceļojuma trešās dienas plāns ir sasniegt un aplūrēt Ukrainas Karpatu lielāko pilsētu Černivtsi (to, iebraucot Ukrainā, norādījām kā brauciena galamērķi) un tālāk doties dziļāk Karpatos, lai tekošās dienas ietvaros maksimāli pietuvotos Goverlai. Tā nu radioaktīvie meži un sagāzušās viensētas kopā ar Baltkrievijas bedrei raksturīgo dadekorēto pelēcību un vienmuļo noskaņu paliek aiz muguras, bet pretī atkal jau nāk itkā līdzīga, tomēr pavisam savādāka pasaule.



Ceļā uz Černivtsi.


Radās iespaids, ka caurbraucamie ceļi dažādās Ukrainas pilsētās ir speciāli izvilkti tā, lai pilnīgotu priekšstatu tūristiem par šo valsti. Šis bruģis izkratīja uz urā, vai šaurie ceļi daudzstāvmāju sektoros un aizputējušā industrijā... Vai arī reizes, kad pazaudējāmies jebkādās norāžu sakarībās un nācās sekot intuīcijai vai meklēt palīdzību no malas. Cik vien iznāca sastapties, cilvēki tur, tāpat kā Baltkrievijā, bija ļoti atsaucīgi!


Reljefs zaudē savu gludo dabu - tātad, virziens ir pareizs!


Šī un sekojošas bildes ir no Černivtsi. Esam klāt!


Nodomāju, ka kāds neģēlis Jaungada haja lēkmē to appūtis, aber izrādās, ka tādi tur viņiem ir takši.


Klasiskie tūristi :)


Klimstot pa Černivtsi ielām brīžam jutos kā tādā eiropeiskā kalnu ciematā. Uz ielas sapazināmies ar diviem vāciešiem no Leipcigas un dabūjām izbazūnēties angliski (tikai viņus pašus uzbildēt gan, diemžēl, aizmirsām:D).


Epizode no Jaunggada tirdziņa pie Černivtsi centrālās egles, kur varēja safočēties ar salavečiem, izvizināties ar kumeļiem, nopirkt cukurvati un daždažādus sīksūdiņus. Paši nopirkām tikai siltus dzērienus un sūkājamos kociņlāčus.


Same place.


Černivtsi dzelzceļa stacijā. Jau sākot no paša Baltkrievijas-Ukrainas robežkontroles punkta, nevar neievērot, ka Ukrainā ir ļoti daudz ielas suņu!


Ir tumsa un plakns ceļš zem ratiem, bet tad tu izkāp no auto un redzi, kas Tev ir visapkārt. Šajā bildē uzmanība jāpievērš siluetam kreisajā augšējā malā!


Nokļūstot pirmo nopietno Karpatu kalnu masīvu skavās par kvalitatīvu fotogrāfiju pilnīgi tika aizmirsts - sajūtas ir tik pilnas ar amazementu, kāda gan tur vairs bildēšana. :))


when you gaze up at the stars at night
you are looking into the unblinking eyes of elephants,
who sleep with one eye open
to best keep watch over us
/ashes and snow/


Kādā mazītiņā Karpatu ciemā mēs sapazināmies ar vietējajiem dzērājiem un dabūjām piestāstītas pilnas ausis. Un mēness tieši šādi uz mums noraudzījās.


Dzērāji, piemēram, pastāstija, ka šī slēpošanas trase tika atklāta tikai pirms 2 dienām, tāpēc darbojas reklāmas (bezmaksas) režīmā. Viņi arī labi zināja pastāstīt kā turp piebraukt, taču mums tas neizdevās ceļu kvalitātes dēļ! Lai arī kartē šie (bez)ceļi uzrādās kā visai lielas nozīmes ceļi, sajūta bija tāda, ka tie ir nupat izrakti. Atpakaļgaitā uzmanīgi izbraucām laukā un metām riņķī jaunos piedzīvojumos ar lielas nozīmes kalnu ceļiem. Izpūtēju nenolauzām, bet redzējām kupenām bagātas egļu sienas un kolosāli izgaismotus pareizticīgo altārus. 'Pat laiks pazūd, kad cilvēks laimīgs ir' - krievu dziesmu ar šādu lyriku tovakar skandināja Retro FM. Un tā patiešām bija - spēj tikai attapties, kad ir jau 3 naktī, vēl atrast benzīntanku naktsguļai un likties slīpi (šīs nakts miegs gan nebija mierīgs, bet tas lai paliek 4. dienas stāstam:D)

p.s. Bez dokumentētā vēl ievērības cienīga bija tante benzīntankā, kuru gandrīz nolauza vējš, kā arī žigulists offroadists, kas vēsā mierā ar pilnu šusi laida pa iepriekšpieminēto ceļu, kur paši neriskējām braukt pat ar vismazāko ātrumu. Ir acis mazliet kubā vēl šobaltdien.