Šorīt pēc ilgiem laikiem sulīgi nocrashoju, jo kāds neģēlis bija izgāzis Botāniskā dārza sētas posmu pār ietvi. Bija vēl tumšs, apstāties nevarēju, tapēc mēģināju vien at full throttle rauties pāri, kas, protams, neizdevās, taču vismaz tiku aizsviests pavisam pāri dēļiem. Neapskaužu, taču ļoti apbrīnoju savu neglīto riteni - kā tas to visu spēj izturēt! Tomēr tas nebija vienīgais rīta pārsteigums, jo pēc ilgiem laikiem atkal sastapu Vanšu tilta smaidu meiteni! Domāju, cik gan daudz tiku palaists garām, ja brauktu uz darbu ar kāru vai piebāztu sabiedrisko.