Šorīt drūmais rudens mani nogāza lejā pa trepēm. Nebiju vēl īsti pamodies un nepamanīju, ka trepes pa nakti bija dikti nolijušas, ka uz viena no pakāpieniem paslīdēju un ar skaļu tratatata nonācu lejā. Līdz ar to iedomājos par Veidenbaumu un sajutos sašauts. Brīdi vēl gulēju peļķē, kamēr sāpes izgaisa, tad cēlos un devos dienas gaitās.