Auch kā man patīk šie agrie un tumšie rīti, kad tikko no miega laukiem ar vēl knapi izberzētām ačtelēm jāsēžas uz veļuka un jātešās cauri pilsētai uz darbu, kur seko rīta rosme, duša, brokastis un pakāpeniska pārslēgšanās uz aktuālajiem darbiem. Kā man patīk sava gadu gaitā sasearčotā ūbermūzika, kas lieliski notušē darba kolēģu bezgalīgās ķildas un pukstēšanu par vieniem un tiem pašiem ikdienas sūdiem. Kā man patīk sajust sevī imunitāti pret šādiem enerģijas vampīriem. Un joprojām neapnīk brīnīties par to, kā viņiem pašiem tas viss neapnīk. Itkā stress būtu kaut kāda bauda. :))
Kā man patīk vakara mācības savā jaunajā skolā, (pār)apgūt fotogrāfijas filosofiju, kā arī zīmēt - pēc ilgiem gadiem atkal jaukt krāsas, līmēt, griezt un štrihot. Kā man patīk 8. grupas mazais gals un tā spēja vīt pozitīvismu. :)) Kā man patīk uzņemt iedvesmu no filmām, mūzikas, fotogrāfijas un visāda performatīvā ārta - nu tieši tā neizskaidrojami smalkā radošuma sajūta, kas kausē visu stingumu un piešķiļ jaudu celties, iet, darīt, un celties atkal - celties ikreiz, kad gadās klupt - līdz pat pakāpei, kad cilvēki, kuri pukst vai lieto kretīniska rakstura sejas izteiksmes sāk atgādināt kaut kādus klaunus, jo patiesi sāk smīdināt. :))
Kā man patīk skriet, arvien vairāk un vairāk - elpot savā ritmā un klausīties, kā aiz muguras no soļu radītā aizvēja čab lapas. Kā man patīk veidot audio disku mūzikas izlases, kas pulsē vienotā ritmā ar garām un apakš-slīdošiem ceļu apzīmējumiem. Kā man patīk vienkārši braukt ar auto, pusnaktī piezvanīt kādam no tiem nedaudzajiem jaukajiem cilvēkiem, ar kuriem man klapē, lai dotos chillraidā pa naksnīgo pilsētu. Vēl, kā man patīk būt vienatnē ar šejienes naktīm, ar rokās neviļus nonākušiem netīriem traukiem apstāties dārza vidū un paskatīties uz augšu, ļaujot aiz izkliedētajām domām atsegties tādam itkā-tukšumam un mieram. Un vienā mirklī pazaudēt visu to lērumu, kas vēl nupat tik ļoti paticis.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: