vienmēr esmu uzskatījusi, ka cilvēks, kas sevi dēvē (un ne tikai dēvē, bet pozicionē un ir) par mākslinieku, savā būtībā ir "nenormāls" un "dīvains". Un klāt pieliekot dabas doto talantu, šiem te cilvēkiem ir iespēja uz āru raust laukā to, kas viņos sēž. Jā, skatoties konkrēti šos darbus man kļūst bail un ir neomulīgi. Bet tai pat laikā tie atspoguļo tik dziļas un spēcīgas emocijas, ka atliek vien apbrīnot... Un ar to taču nevienam netiek darīts pāri? Drīzāk citiem tiek dota iespēja palasīt šo te cilvēku dvēseli, kas vārdos izteikta bieži vien paliek nesaprasta un neatkodēta..