Neredzamais cilvēks
  Reiz dzīvoja mazs zēns Tonīno. Kā visi bērni, arī Tonīno mācījās skolā.
  Kādreiz Tonīno aizgāja uz skolu, neiemācījies uzdoto. Viņš baidījās, ka skolotājs varētu viņu izsaukt.
  “Kaut es būtu neredzams, kaut mani neviens neredzētu un nedzirdētu!”– viņš domāja.
  Skolotājs sāka stundu. Kad pienāca Tonīno reize atbildēt, zēns sauca: “Es!”, jo prasīto viņš zināja. Bet neviens viņu nedzirdēja. Skolotājs noteica: “Cik žēl, ka Tonīno šodien nav skolā!”
  Tad Tonīno saprata, ka viņš ir neredzams un nedzirdams.
  Pēc stundas bērni izskrēja pagalmā, jautri sarunājās, smējās, stāstīja cits citam interesantus piedzīvojumus. Viņiem līdzi izskrēja arī Tonīno. Taču bērni viņu neredzēja. Zēns gribēja palielīties, ka viņš ir neredzams un nedzirdams. Viņš pieskrēja pie viena, pie otra, runāja ar bērniem, bet tie viņu neievēroja.
  Tonīno kļuva skumji. Viņš aizskrēja uz māju. Māmiņa stāvēja uz balkona.
  “Māmiņ! Tas esmu es!” – sauca Tonīno. Taču māmiņa viņu ne redzēja, ne dzirdēja, tāpēc arī nekā neatbildēja.
  “Gribu, lai māmiņa mani redz un dzird! Gribu sarunāties ar viņu! Gribu runāt ar draugiem! Gribu, lai skolotāja izsauc mani atbildēt! Tik slikti ir būt neredzamam un nedzirdamam! Tik slikti būt vienam!”
  Tā Tonīno atkal kļuva par parastu zēnu.

/Dž. Rodari/