Fragments iz Ošo sarunām (The Sound of Silence: The Diamond in the Lotos)

Vienīgā valsts pasaulē, kurā visi ģēniji ir nodevušies iekšējās pasaules izziņai, ir Tibeta. Tās atklājumiem ir neizmērojama vērtība. Tibetiešu mantra „Om mani padme hum” ir viena no visskaistākajām galējās transcendentālās pieredzes izpausmēm. To var tulkot šādi: klusuma dziesma; dimants lotosa ziedā.

Diemžēl Tibeta ir nonākusi tumsā. Daudzi Tibetas klosteri ir slēgti, patiesības meklētāji ir spiesti strādāt vergu darbu. Vienīgā valsts, kas ar savu darbu pasaulei deva ko svarīgu – visa tās inteliģence meklēja cilvēka iekšējās pasaules dārgumus – tika apturēta ar komunistu ienākšanu Tibetā.

Un tas ir briesmīgi, ka neviens pret to nav iebildis. Tā kā Ķīna ir liela un ietekmīga, pat lielvalstis, piemēram, ASV, ir akceptējušas nostāju, ka Tibeta pieder Ķīnai. Tas ir absolūts nonsenss – un tas notiek tikai tāpēc, ka Ķīna ir spēcīga un visi vēlas, lai Ķīna būtu viņu pusē. Pat Indija nav iebildusi.

Tibetā pirms okupācijas tika veiktas tik burvīgas lietas. Tibetiešiem nebija ieroču, ar ko cīnīties, viņiem nebija armijas, jo viņi par to nekad nebija domājuši. Visa viņu dzīve bija uz iekšu vērsts svētceļojums.

Nekur citur nav veikti tik koncentrēti centieni atklāt cilvēka būtību. Katra tibetiešu ģimene savu vecāko dēlu mēdza sūtīt uz klosteri, kur viņš meditēja un tuvojās apskaidrībai. Tas bija liels prieks, ka katrā ģimenē vismaz viens cilvēks ar visu sirdi 24 stundas dienā strādāja pie savas iekšējās būtības. Arī pārējie ģimenes locekļi pie tā strādāja, bet ne visu laiku, jo viņiem bija jārūpējas par pārtiku, apģērbu un pajumti, un Tibetā tas ir sarežģīts darbs. Klimats ir skarbs; dzīve Tibetā prasa nepārtrauktu piepūli.

Tibetā bija simtiem klosteru... tos nevar salīdzināt ar citiem klosteriem pasaulē. Šajos klosteros domāja tikai par vienu: kā cilvēkam apzināties sevi.

Tā ir 20. gadsimta lielākā nelaime – Tibeta nonāca materiālistu rokās, kuri netic, ka tevī kaut kas ir. Viņi tic, ka tu esi tikai matērija un ka tava apziņa ir nekas vairāk kā matērijas blakusprodukts. Un šāda nostāja iespējama tāpēc, ka trūkst iekšējās pasaules pieredzes.

Ja cilvēce būtu mazliet saprātīgāka, Tibeta kļūtu brīva. Tā ir vienīgā valsts, kas divtūkstoš gadus ir gājusi arvien dziļāk meditācijā. Un tā var sniegt pasaulei zināšanas, kuras ir ārkārtīgi nepieciešamas.

Bet komunistiskā Ķīna cenšas iznīcināt visu, kas radīts divtūkstoš gados. Visi paņēmieni, visas meditācijas metodes, viss garīgais klimats tiek piesārņots, saindēts. Tibetieši ir vienkārši ļaudis, kuri nevar sevi aizsargāt. Viņiem nav nekā, ar ko sevi aizsargāt – nav tanku, nav bumbu, nav lidmašīnu, nav armijas. Nevainīga tauta, kas divtūkstoš gadus dzīvojusi bez kariem. Un tas nevienu neuztrauc, tas ir tik tālu no mūsu ikdienas dzīvēm. Un tas ir arī tālu fiziski. Tibetieši dzīvo uz pasaules jumta. Pasaules augstākie kalni, mūžīgie sniegi un ledāji ir viņu mājas. Ķīna neko nezaudēs, atsakoties no Tibetas, bet visa pasaule iegūs no viņu pieredzes.

Un pasaulei ir nepieciešama viņu pieredze. Pasaule ir pārsātināta ar naudu, varu, prestižu, tehnoloģijām – cilvēki ir pārēdušies ar to visu. Pār attīstītajām valstīm kā melns mākonis nolaižas izmisums un bezcerība – cilvēkus moka depresija, zudusi dzīves jēga, nekas vairs nesagādā prieku. Viņiem visiem ir vajadzīga meditācija, lai tā izkliedētu tumšos mākoņus un atnestu jaunu dienu, jaunu sākumu, jaunu pieredzi – savu iekšējās būtības atklāšanu.

Tibeta ir jāsaglabā kā cilvēka iekšējo meklējumu laboratorija. Bet neviena valsts nav iestājusies pret Ķīnas uzbrukumiem Tibetai. Un mēs vēl domājam, ka pasaule ir civilizēta? Nevainīgi cilvēki, kuri nedara neko ļaunu, tiek vienkārši iznīcināti. Ja cilvēcē būtu kaut kas civilizēts, katra valsts un katra tauta būtu iestājusies pret Ķīnas veikto Tibetas okupāciju. Tā ir materiālisma invāzija garīguma virsotnēs.