Bija viena no tām sutīgajām dienām un bija riteņcilvēku pārbāzts pirmais vagons. Čuk čuk čuk. Blakām apsēdās meitene, manāmi aktiva, starojoša un drusku ķerta. Nodevāmies simboliskam chit chatam un zemenēm, līdz viņa jautāja vai gadījumā neesmu veģetārietis. Atjautāju, pēc kā viņa to nojauta - pēc tavām tīrajām un dzirdrajām acīm, viņa atbildēja. Saņemot un dalot komplimentus, es itkā ieturu distanci, zinot, cik tas ir viegls ego krāsniņas sabarošanas veids. Jā, un tas ir arī mans lielais vājums. Es viņai noticēju, izkāpu Siguldas pieturā un pavadīju lielisku dienu.