Salts un smalks
Pūderainās pļavās mītošas ņirbstošu saulstaru refleksijas kutina prāta stīgas un kustina vēju, kas raisa bezgalīgas sniegpārslu bezgalības un kaisa to virpuļus. Vizoši džinkstuļi dzirkstošā juceklī stāsta būšanu, aizslauka mērogus kā burtus no lapas un pauž netveramību. Aizslauka arī jau baltās lapas un pauž nesmeļamību. Visbeidzot saltām šaltīm aizpūš pašu paudumu. Nav vairs nekā lieka, tikai kailums, ietinies aukstā gaisā, pildītā ar čaukstoņu un plaisājošu krakšķoņu jo dzidru un saltu. Tā sals darina kristālu shēmas, tikpat haotiski cik sistemātiski noris puteņi. Gaisīgos sanesumos ieausta negaisība. Cik lūstoši stari un ledi, tik nelūstoša dzīvelība. Un nelūstošs prieks būt.