Iezvēlos Vērmaņdārza peļķē kā puķu paviljonā, kopā ar visu riteni. Bija vēl tumšs, taču mirklis saulstarainu šļakatu pilns. Tā nu iegrāvos ofisā un dubļiem un klusi sūrstošu prieku aplipis samaketēju kādu necilu dzejas grāmateli apcerot psihumu un psihus. Man regulāri pakaļ dzenas psihi suņi, atausa arī laosieša stāsts par psiho žurku, bet vispsihākie, protams, esam paši. Tipiskais psihums kā transveidīga aizrautība versus nosacīti apzināta galējība kā pierobežas eksplorācijas instruments. Sekli praktiskā piemērā to novēroju kaut vai gonzējot darbup/mājup ar velo. Vai tas, ka tu ievēro visus CSN, padara tevi par nekļūdīgu braucēju? Uzskats, ka ar to pietiek, tikai padara tevi par psihu. Tu neesi izdarījis neko nepareizu. Tā arī ir visa problēma. Mēs augam kļūdoties un krītam ar smaidu.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: