Ak, kāda man galvā ir sūdu kaudze. Tipiskais rietumnieka prāts, sakūņots pilns tukšu ideju, priekšstatu, sapņu, konceptu, ilūziju, atmiņu, kaislību, maldu un vienkāršu muļķību. Lai cik apburošs un valdzinošs, tomēr absolūti neīsts tas viss. Izskatās kā seka no pieraduma par daudz spilgti lūkoties ārpus sevis. Prātiskajā līmenī man pat nav skaidra aspekta, kuram uzticēties un ar kuru varētu sevi identificēt. Šķiet, ka tas var nozīmēt tikai vienu - prātam pienācis ir laiks doties mājup:).

Ja man būtu izvēle, tad manā miteklī nebūtu neviena televizora. Ideāli, ja nebūtu pat vajadzīga mūzika, lai notušētu kroplos trokšņus, kas nāk dunēdami caur sienām kopā ar putekļainiem armatūras kvadrātiem. Klusums. Tāds, kurā viegli dzirdēt savas domas. Just to plūdumu un klausīties čalas. Nemitīgi ziboši kritumi un kāpumi, nākumi un ietumi. Aizvien rimtāki.

Man praktiski vienmēr iet labi. Tas neizskatās labi un mazliet raisa bažas. Esmu vienmēr mazliet šaubījies par šo pasauli, variējot ar pieķeršanos bezgalīgajām tās perspektīvām. Prāts ir viss. Par ko tu domā, par to tu kļūsti. Taču šāda veida pašapmāns ir pēdējais, kas mani interesē. Lai nu kā, bet es to vienalga daru. Tur ir tā baigi viltīgi. Ne velti ir teikts, ka tas, kurš uzvarējis pats sevi ir paveicis nesalīdzināmi vairāk, nekā tas, kurš spējis uzvarēt pasaules vislielāko karaspēku.

Jo plašāks kļūst informatīvais redzējums par prakses tradīciju, jo lielākas ir izredzes sava ceļa pazaudēšanā. Apgūtais apjoms viegli sasniedz griestus tam, ko itkā varētu no tā visa sagaidīt. Klātbūtnes garša aizvien rosina apetīti - un ir vajadzīgs vēl kas vairāk. Notiek pakāpeniskas un nejaušamas pārmaiņas, kas noved pie faktiskās tradīcijas uzlūkošanas no augšas un modificēšanas saskaņā ar sava prāta diktātu, tādējādi, soli pa solim, attālinoties no reālās prakses veida. Tā vietā lai dzīvotu tagadnē, mēs sākam dzīvot idejā par dzīvošanu tagadnē.

Tāpat arī tiecoties kļūt priekpilni un mīloši un tiecoties uzlūkot pasauli arvien atvērtāku un mierpilnāku, mēs neviļus pārspilgtinam savas cerības - tās attīstās noteiktos priekšstatos par, pēc mūsu nostādnēm, vēlamajām sajūtām un ieradumiem. Mēs mākslīgi apspiežam to, ko mēs patiesi jūtam un noraidam veselo saprātu, uzskatot, ka tādēļ, ka esam mīloši un līdzjūtīgi, mums vajadzētu ļaut citiem dot mums kādas priekšrocības. Tas, protams, noved pie absurda.

Tādas ideālistiskās juceklības apstākļos nevar būt pat runas par kautkādu apziņas dabisku pašizpausmi. Labākajā gadījumā tu kļūsti par sava veida karikatūru, bet sliktākajā - gūsi emocionālas dabas problēmas un garīgo disbalansu. Šis nav vienkāršs un viegls ceļš. Un tādam tam arī nav jābūt. Tādēļ ir jāturās jo modri, jo iepriekšminētās ir gana populāras un bīstamas kļūdas. Sev tās atzīstu un uzmanīgi dodos tālāk. Nepavisam tik svarīga kā musu pieredze ir tieši tās uztveres veids, kas arī nosaka vispārējās izpratnes leveli.

Mēs gribam zināt kā tad ir pareizi. Taču zināt nozīmē pavisam kaut ko citu kā prātot. Prāts pats par sevi ir akls - tas neredz domas, tas tikai domā tās. Tas izvēlas - kurām domām ticēt un kurām neticēt. Tas var izdomāt, ka viņš ir zinošs. Tas var izdomāt jebko. Tik klaji mehāniska tā daba. 'Es nezinu' atzīšana sev - tas varētu būt pirmais solis.