Mm jaa, tavā piemērā prātam ir centieni darboties tā, lai sniegtu garīgo līdzsvaru, kas, protams, ir labvēlīgi... Otra puse, ko var arī bieži novērot ikdienā, ir, ka prāts labāk izvēlas uzticēties(!) jutekļiem/maņām, ļaujot tām pilnībaa vadīt dzīvi - tā nu zirgi auļo savā vaļā, līdz, šķiet, pašā sliktākajā gadījumā, nolido ar visiem ratiem no kādas klints(t.i. pašnāvība)... Prāts pilnīgi aizmirst par pasažieri, kurš ir vienīgais patiesi nozīmīgais/reālais, un, laiski ļaujoties zirgu neapmierināmajam gonzētpriekam, vada to caur maldiem uz ciešanām... Tādēļ, lai arī tas var būt ļoti stiprs un viltīgs, ir jacenšas strādāt ar prātu, tā lai tas būtu dvēseles draugs jebšu lai tas vismaz klausītu saprāta balsij... Nju tā apmēram es šo saprotu;)...