Par spurdzēšanu...
Šodien Gaujmalā iemaldījos pie ahūni spurdzīga strautiņa... Pa mākoņmalu izspraukušo saules staru astpīdumā spurdzēja krītošās lietus lāses... Un no visām pusēm spurdzēja dažnedažādas putnu balsis... Tādā chilloutā gandrīz nokavēju Siguldas mtb velomaratona startu, kas izveertaas diezgan sick... Tad vēl nezināju, kā ir, kad seju spurdzina ar dubļu pikuču ložmetēju... Pirmais aplis gan bija salīdzinoši standartisks un ātrs xc, fun shit sākās otrajā, kad izdevās izbaudīt, kā ir lietusgāzes laikā nesties kādam astē ar vismaz 50km/h ātrumu... Vai gasēt lejup pa dubļu vannā pārvērstu nogāzi ar tukšu priekšējo riepu tautas klases vidusgala ielenkumā... Tas jau nekas, ka savā grupā paliku pēdējajā vietā... Man tā ir tikai vēlviena uzvara, kas nāca reti smagi, jo vidējā spēju robeža tika sasniegta jau kādus 15-20km pirms finiša... Līdz ausīm noracies ļumeklis ar iztecējušām baterijām ļurinās tikai uz mentālā motīva bāzes... Tik daudz perfektu ceļmalu, kur noiet no ceļa... Taču padodoties jau zaudēt neiemācīsies, taapat kaa nemākot zaudēt, nevar iemācīties uzvarēt.. Bet vispār jau, nupat gribas reducēt to ar vienādības zīmi, savādāk tāds relatīvais sviests vien sanāk... Tad seko finišs... Un jūti, atkal kautkas spurdz...