Neliels trips...
Bildes ir tādas nekādas, bet vismaz kautkas...


0km no rīta(un 190km vakarā)...


Apvedceļš...


Saullēkc izbraucot no Piņķiem...


Lielupes tilc...


Kkur tālāk...


Šitais ir pie pagrieziena uz Dobeli... Turpat arī pieēdos daudz skābu ābolu un noķēru kāda kuzavtraktorista asti, kas vilka tā uz 27km/h... Aiz Dobeles noķēru vienu labāku, kas gāja uz 38km/h...


Lai nokļūtu uz Pokaiņiem pēdējos 8km nākas braukt pa granteni... Trepe, putekļi - vismaz dažādība...


Nekur nav jāsteidzas...Un galvenais, ka nekur pat nav jābrauc...Ikviena vieta tam ir piemērota...


Pokaiņi... Daudz akmeņu - lielu un mazu...


Daudz atsegtu sakņu...


Bilžas speciāli melnbaltas... Katram pašam ir jāaizbrauc, lai izjustu tās vietas atmosfēru... Gudri cilvēki runā par kosmiskajām enerģijām... Citi tikpat gudri vietas fenomenu skaidro ar egregoriem, kas būtībā nav nekas unikāls un svētvietas stauss ir tīri tūrisma mārketinga darināts... Es nezinu un īstenībā man ir gluži vienalga... Pietiek, ka vieta māca ticēt brīnumiem t.i. visam tam, kas esam mēs un kas ir mums visapkārt..


Tur bija daudz mazu taciņu daudzu km garumā... Ripinot ar veļuku vietām sanāca lielisks downhill(kritumi + akmeņi & saknes & līkumi) - brīžam tiešām likās savādi, ka neparāvu kādu bieti... Pēc 6h dzīvošās pa turieni nolēmu mesties turpat uz auss... Pēc 1h miega attapos odu ielenkumā no kuriem vairoties saplēsu guļammaisu, kurš vēl iz PSRS laikiem nācis ar puvi un man bij daudz par mazu... Paika arī vilka uz beigām un Pokaiņu svētavoti sausi... Nāca ašā doma atstāt Elejas(tāpat nebiju ekipējies ar gaismu tās militārā objekta ieskatei), Lietuvas un Bauskas maršutus citai reizei un mesties mājup... Pirmo reiz minu pa šoseju pa tumsu... Brīžam braucot lūzu nost - acis pašas krita ciet, jo sen nebija normāli gulēts... Atgriezos fiziski pilnigi iztukšots, bet noteikti ne garīigi...


Te es atgriežos atpakaļ pilsētā tā pa īstam...


Šis saucās wheelkiss...


Un te jau vakars uz ezera..