tā it kā apstājies un paveries uz visu no malas? bieži tā man... pielīdzinu to mirkļa tveršanai, baudīšanai... nu kaut kā tā... tad caur smadzenēm izskrien doma, ka patiesībā mēs ārkārtīgi daudz zaudējam, ikdienā skrienot un ar degungaliem uzbinot bruģi... patiesībā viss, it viss ir vienreizējs un neatkārtojams.. TĀ ceriņi zied tikai šogad, TĀ ābeļziedi birst tikai šodien utt...